Vakardien, savukārt, pēc manas iniciatīvas obzervējām Kabatas manuprāt fantastisko “Slieksni” (saites nav, jo viņu lapa nav neko informatīva).

Četri galvenie personāži izdzīvo deviņdesmitos. Katram savs stāsts. Un visi četri galu galā atrod veidu, kā sadzīvot ar sevi un pārmaiņām.

Šādu smieklu devu nebiju gaidījis. Kaut kā Kabata man nebija patrāpījusies pa ceļam, līdz ar ko uz dažādām informācijas drumstalām bāzēta fantāzija to bija pašpasludinājusi par amatieru pasākumu. Izrādās, ka ņefiga.

Tik tiešām asprātīgi monologi, dialogi, trilogi, kvatralogi, pentalogi. Šķiet, ka ir izdevies nu jau daudziem ne tik ļoti zināmos juku laikus ietērpt visiem saprotamā apvalkā. Uzmanaties. Izrādes beigās naiva un bezperspektīva tūdaliņiskā stāsta daļa tiek pasniegta tik slīpēti, ka es pat apstulbu un nesaskatīju tur nedz ko stulbu, nedz ko smieklīgu.

- Un kur tad nu tu tagad dosies?

- Uz mežu. Pie partizāniem. Ja tautu tā drāž, nevar būt, ka mežā nav partizānu.

Viennozīmīg sdesmitnieks no desmit. Kā Balčus režijai, tā Smiltēna lugai, un, protams, visiem aktieriem. Dodiet vēl :)