Tā kā ierakstu intensitāte ir samazinājusies, tad varu apstāstīt vienuviet - kas tad ir noticis pēdējā laikā. Ai, ko nu melst, - iepatikās šādi apkopojoši ieraksti. Tas šķiet gana interesanti arī sev pašam (it sevišķi pēc gadiem).

Pirmdien mani aplaimoja kāds telefona zvans, kura zvanītāja man žēlīgi klāstīja, ka trešdien nevarēšot ar mani nodarboties, ka viņa ar manu atļauju saorganizēs kādu citu, kura mani apkalpos, utt. Sākumā es nesapratu, kas par lietu. Trešdiena bija gluži brīva un nekāds pieraksts pie meitenēm man nebija paredzēts. Izrādījās, ka mani pa kluso ir pierakstījuši pie friziera :) Bet zvans bija mulsinošs.

Esmu, šķiet, izdomājis to, kādu vēlos redzēt laacz.lv. Ir tapusi tāda kā vīzija. Domas par to, ka kaut kas jāmaina, radās tad, kad vairākkārtīgi pieķēru sevi pārlasot arhīvus. Radās iespaids, ka tolaik daudz vairāk atļāvos eksperimentēt un štukot ko relatīvi jaunu. Pašlaik reducējos uz vienkāršu ne pārāk kvalitatīvu blogošanu. Jāpamēģina šo to mainīt. Un uzreizi arī nāca ārā visādas jokainas idejas, no kurām daļu varētu paprovēt, bet otru daļu pavisam noteikti nav vērts. Vēl tikai ir palicis dizaina jautājums. Bet tas ievilksies. Par ko arī nemaz ij neskumstu, jo ir ko štukot arī bez vizuālā.

Kā gadījās, kā ne, bet manim pasūtinājās Popcorn Hour A-100, jo bija pienākusi mana rinda un iespēja bez bēdas rast finansējumu :) Uzaicinājumā minēto trīs dienu vietā lēmumu pieņēmu vienas laikā. Līdz ar to par 225 dolāriem (ne no savas kabatas, tiesa), kas ir nepilni simts lati (piegāde iekļauta; ar visu to divreiz dārgāk lētāk nekā pie mums; jā, es mīlu USD kursu), manā virzienā no Ķīnas drīzumā sāks attiecīgā iekārta.

Varētu padomāt, ka speciāli to visu daru, lai mājās vairotu pultu skaitu un beigu beigās agrāk vai vēlāk iegūtu savā īpašumā arīdzan Logitech Harmony One universālo pulti. Šī ierīce, starp citu, Latvijā maksā lētāk, nekā no Logitech oficiālās lapas.

Otrdien apmeklējām Valmieras teātra “Bankrotu”. Izcili. Bez jebkādiem vikrutasiem vienkārša, simpātiska un saprotams iestudējums. Tieši tāds, kāds tas varētu būt lugas tapšanas laikā - pagājušā gadsimta sākumā.

Vēl bijām uz Daugavpils teātra “Pelnrušķīti”, kas, diemžēl, nebija ij ne tuvu paredzēta bērniem, kuri jaunāki par skolas vecumu. Nu, un pie reizes apmeklējām izrādi arī pieaugušajiem - “Labdien, sievasmāt!”. Ak dieviņ tētiņ. Pirmo puslaiku nē, bet cēlienu nolauzām. Otrajam nesanāca dukas - aizgājām projām. Sižets, protams, tīri OK. Beigu beigās varētu arī laba izrāde sanākt. Bet konkrētais meistardarbs šķita parāk truls un nesaprotams...

Kaut kā sanāca, ka ietiku arīdzan trešajā Kluba Bārā, kas radīja gandarījumu. Nostāsti liecina, ka pasākums parasti ir dikti feins.

Jā, ir sācies pavasaris. Nedēļas vidus šķita mazliet par vēsu, bet nu jau atkaliņās ir labi.

Sapriecājos par jauno fiatu. Patīk. Jokaini, ka nav normāla automāta, bet ir tikai pusautomātiskā kārba.

Ir bijuši šonedēļ arī kreņķi, ir bijuši daudz dažādi papildus notikumi, kuri turpmāk rezultēsies lielākā aizņemtībā. Ir sākuši finalizēties iekavētie darbi. Domājams, ka nākamnedēļ kavējumus vajadzētu pārvērst nekavējumos, uz ko arī stingri sevi stimulēšu.

Vēl, šķiet, šogad apmeklēšu kādu koncertu 11. jūnijā Arēnā Rīga. Kas tas būs, uzzināsit pirmdien. Ja ne šeit, tad citur :P

Tādi tie pīrādziņi, mīlīši. Ne visu esmu pierakstījis, bet ne visu arī vajag.