Turpinoties sezonai, vakardienas plkst. 19:00 jau sēdēju vietējā kultūras namā un nepacietībā gaidīju, kad sāksies kārtējā Rīgas krievu teātra viesizrāde. Šoreiz tā bija brazīļu rakstnieka Žoržī Amadu stāsts par Donu Floru un viņas diviem vīriem (var palasīt tulkojumā).

Bez sevišķas domāšanas es paziņošu, ka šī bija tekošās, ja ne visu manis pieredzēto teijātera sezonu izcilākā izrāde.

Emociju gamma, kuru pārdzīvoju sēžot beņķī ir neaprakstāma. Visu izrādi pamanījos sajūsmināties par to, cik koši, bagāti un izjusti ne mazā aktieru trupa spēja attēlot brazīļu (brazīliešu?) mentalitāti. Caur aktiermākslu, caur fantastiski izjustām un izdziedātām dziesmām kā krievu, tā spāņu portugāļu mēlē, caur izcili (mans subjektīvais deju nepazinēja viedoklis) iestudētiem siltās Amerikas dančīem. Radās iespaids, ka krievu un latīņamerikāņu mentalitātē un kolorītumā ir kaut kas vienojošs.

Viņiem izdevās manā galvā uzburt vidi, personāžus un pakārtotās emocijas tieši tādas, lai tas viss ne tikai nekonfliktētu ar maniem līdzšinējiem priekšstatiem par Brazīliju, bet pat loģiski to visu papildinātu. Pavisam noteikti komandai ir izdevies ar uzviju realizēt Amandu romāna ievadā minēto pirmo punktu - maksimāli saprotami un pavelkoši nodemonstrēt vietējās dzīves daudzpusību un kolorītumu.

Atsevišķi vēlētos uzteikt scenogrāfu un inscinētājus (?). Principā vienīgā lielgabarītu dekorācija - multifunkcionālā slīpā virsma un tās pielietojums izrādes gaitā radīja ja ne sajūsmu, tad apmierinātu murdoņu.

Ja es varētu no desmit lācīšiem iedot vienpadsmit, es to darītu. Ibo vēl ilgi pēc atdalīšanās no zāles un kultūras nama es labsajūtā muļķīgi smaidot centos atcerēties maksimāli daudz, lai pēc tam varētu maksimāli precīzi izstāstīt savas izjūtas. Pārlasot šo ierakstu, diemžēl, izrādās, ka tas nav izdevies. Bet tālab es teikšu vienu - aizejiet un noskatieties paši. Ja ne dalīt sajūsmu, tad vismaz saprast, par ko es runāju :)