Šo stāstu ir dzirdējuši daudzi, ar kuriem kopā ir tusēts, jo skaidrā līdz šim man to stāstīt bija kaut kā mazliet bail. Par negodu sev jāatzīst, ka dažādās reibuma stadijās tas ir ticis izpušķots ar dažām detaļām, bet te es provēšu tomēr to nedarīt. Varbūt šo to noklusēšu man vien saprotamu iemeslu dēļ.

Šī ieraksta tapšana ir par iemeslu arī tam, ka trīs dienas teitan ir bijis absolūts klusums. Stāsts ir sadalīts vairākās daļās un tās tiks publicētas ar vienas darbadienas intervālu.

Vieni saka, ka bērnu no vīrieša izdzen armija. Citi saka, ka tās ir ielas un cīņa par teritoriju un savas eksistences attaisnošanu padsmitgadnieku stilā. Vēl citi saka, ka tā ir ģimene. Šķiet, ka man šo "bērna" posmu palīdzēja noslēgt kāds ne pārāk superīgs, be gana eksluzīvs piedzīvojums, kura gaitā man izdevās pabūt aizdomās turamā statusā, izbaudīt tā laika policijas paņēmienus “labprātīgas” atzīšanās panākšanā, divas dienas nolauzt īslaicīgās aizturēšanas izolatorā, un divas reizes teju vai nonākt Rīgas centrālcietumā.

Gads, šķiet, bija 1999. Biju beidzis savas gaitas Valsts Robežsardzes Galvenajā Pārvaldē un nu jau vienu dienu strādāju privātajā sektorā - Mediaparkā. Tā kā dzīvesveids bez darba bija gana tusiņveidīgs, tad tādas riktīgas vietas, kur mitināties, man nemaz ij nebija. Kā dienestā esošai personai man tika piedāvāta iespēja mitināties improvizētā dienesta viesnīcā robežsardzes teritorijā, kas nozīmēja to, ka visa mana iedzīve atradās tur.

Lai arī oficiāli savas darba gaitas šai institūcijā jau biju beidzis, vienu vakaru ierados tur, lai tā kā nosvinētu savu aiziešanu. Protams, man pat prātā neienāca, ka atrodoties valsts nozīmes stratēģiskā objektā tad, kad vairs tur atrasties man tiesību nav, es rīkojos ne nu gluži pareizi. Mans kabinets bija otrajā stāvā, kamēr lejā pa trepītēm bija datorklase, kurā parasti arī notika ne tikai apmācības, bet arī šādu tādu vērā ņemamu pasākumu svinēšana. Nu, šis, šķiet, bija viens no tiem.

Te nu ir jāveic maza liriska atkāpe un jāpiebilst, ka, lai arī skaitījos tik tiešām dienestā (ar visu robežsardzes pakāpi un gana feinu amatu), tas mūs neatturēja no jaunības vājprāta transformēšanas diezgan vieglprātīgā attieksmē pret pastāvošo iekārtu, noteikumiem un citām figņām, kas mums šķita mazsvarīgas. Ibo, kas var būt vēl jaukāks par darba dienas beigu nosvinēšanu jautri burbuļojot par dažādām tēmām un to visu akomponējot ar mērenu (hihi) alkohola patēriņu. Uz mūsu uzvedību, lai cik tā nebūtu ... pareizais laikam būtu ... emm... “pizģec” ... skatījās caur pirkstiem. Iespējams, tāpēc, ka tas, ko mēs darījām darba laikā, bija gana nozīmīgi un tai brīdī vajadzīgi.

Tā nu tai naktī es nolēmu nedoties mājup, bet gan pārnakšņot turpat lejā datorklasē. “Nolēmu”, iespējams, ir mazliet par skaļu teikts. Mans stāvoklis elementārā veidā lika tur palikt. Jo sēsties uz velosipēda vēlā nakts stundā tādā žvingulī es nespētu pat tad, ja vēlētos. Ko, lieki piebilst, es nevēlējos. Jo vēl jau bija ij merkurs, ij goldkrone, ij kola.

No rīta pamodies, es priecīgā garastāvoklī veicu pedāļmīšanas pasākumu uz jauno darbu, kur turpināju griezt HTML'u un priecāties par nu jau brīvo dzīvi. Pēc darba biju nolēmis aizdoties uz robežsardzi, lai savāktu tur vēl palikušās mantiņas, kas ietvēra sevī šādas tādas drēbes, radiotehnikas pastiprinātāju un vēl šo to.

Velosipēds zem dibena, ceļš zem tā ratiem un esmu pie Galvenās Pārvaldes. Protams, neko - absolūti neko ļaunu es nenojaušu. Galu galā - kas var notikt ar pilnībā brīvu cilvēku? Brīvu un laimīgu?

Ejot caur kontrolpunktu, mani izbrīnīja tas, ka agrāk draudzīgs džeks sāka šaubīties par to - vai laist, vai nelaist mani iekšā. Es paskaidroju, ka vēlos savākt savas mantas. Pēc īsa pārdomu brīža noskanēja atslēga un devos uz savu bijušo kabinetu.

Pagaidām pauze. Četrdaļīgā stāsta otrā daļa te parādīsies rīt no rīta.