Lācis zaglis: iecirknis
Šis ir otrais turpinājums stāstam par to, kā man nelāgi izgāja, beidzot savas darba gaitas Valsts Robežsardzē. Par to, kā mani gandrīz iesēdināja... Vēlams ir no sākuma iepazīties ar pirmo daļu.
Atsvaidzinot atmiņu, varu pārstāstīt - mainīju darbu no Valsts Robežsardzes uz Mediaparku. Lai arī nebija tiesību atrasties iepriekšējā darbavietā, tur iepriekšējā naktī tika nemēreni nosvinēta mana aiziešana. Neko ļaunu nedomādams, esmu ieradies pakaļ savām mantiņām, kuras vēl palikušas, jo mitinājos teritorijā esošajā dienesta viesnīcā.
Iespēros iekšā un sapratu, ka kaut kas nav tā, kā vajadzētu. Kaut kādi sveši cilvēki, man zināmas personas no robežsardzes drošības struktūrvienībām. Noskaidroju, ka kabinets naktī esot apzagts. Un tas ir no apsargātas teritorijas! Tiekot ņemti pirkstu nospiedumi, utt. Ķēros pie telefona, lai painformētu neatminos kuru, ka kavēšos uz norunāto tikšanos. Jo, nu, kaut kāda klupne. Tajā brīdī manu roku paķer cilvēks un uzdod jautājumu - kas es esmu un ko es te daru. Ne mirkli nešaubīdamies, es izmantoju brīnišķās latviešu valodas nianses un paziņoju, ka es te “strādāju”. Ar nolūku priecādamies par to, ka šim vārdam tagadnes un pagātnes formas sakrīt.
Man tiek atņemta klausule un tieku vests uz ēkas citā stāvā citā galā esošu kabinetu, kurā man liek sēdēt un gaidīt. Man vēl nav ne mazākās nojausmas par to, kas notiek un kāpēc te esmu, bet, šķiet, ka dabūšu mazu izrakstu par to, ka atrodos tur, kur nedrīkst. Kad mani ved ārā no kabineta, es piefiksēju, ka visi uz mani skatās aizdomīgi. Pie kam, kaut ko murmulē par zagļiem un vainīgajiem.
Vienā brīdī man apnīk sēdēt, nervi jau sāk spriegoties, un, veroties tajā, kā visi kabinetā smēķē, palūdzu cigareti. Uz ko man tiek atbildēts, ka zagļiem nekādas privilēģijas nepienākās. Tad es sāku lēnām saprast, kādā pakaļā esmu. Lai arī pēcāk kļuva skaidrs, ka pakaļa ir daudz dziļāka un tumšāka par to, kāda tā šķita sākumā.
Kabinetā ierodās cilvēki, kas tiek uzdoti par policiju. Iespējams, ka notiek atbilžu jautājumu sesija, bet no tās es neko daudz neatminos. Seko ceļš uz kabinetu, man tiek apskaidrots, ka tieku aizturēts kā aizdomās turamais par zādzību. Liek norādīt uz savām mantām, tās tiek savāktas, es tieku saslēgts rokudzelžos (!), ielikts tolaik krutā policijas busiņā un vests uz iecirkni Gogoļa ielā.
Tālāko tās nakts piedzīvojumu secību es tik precīzi neatminos, jo bija smagi.
Tiku pārmeklēts, iztīrīju kabatas, atdevu visu, kas atdodams, viss tika dokumentēts. Bez nekā tiku uzvests augšā uz kabinetu, kurā priekšā jau bija vairāki, šķiet, izmeklētāji.
Nu, un tad sākās tas, ko es pavisam skaidri uzskatu par lielāko “žopu” visa šī pasākuma laikā. Sākās viss ar vienkāršu baltu papīra lapu, kura kopā ar pildspalvu tika nolikta man priekšā. Nu, un tam sekojošu lūgumu rakstīt pilnīgu atzīšanos par to, kā esmu nakts laikā apzadzis savu kabinetu, savācot operatīvās atmiņas moduļus, cietos diskus un velns sazin ko vēl. Jāatzīmē, ka cietie diski, iespējams, saturēja klasificētu informāciju, kuras nokļūšana nevēlamās rokās varētu dažāda rakstura problēmas valsts drošībai.
Vēl es nebiju neko sevišķi nobijies. T.i. - domāju, ka biju, bet tad vēl nezināju, kas sekos. Paziņoju, ka neesmu vainīgs un nezinu, ko tur rakstīt. Ka varu uzrakstīt savu storiju, bet nekādu atzīšanos viņi no manīm nevar sagaidīt, jo neesmu vainīgs.
Nu, un panesās. Tiku nosēdināts uz krēsla pa vidu kabinetam. Kaut kādā brīdī kabinetā ieradās puisis, kurš diezgan agresīvā veidā noskaidroja to, ka es vēl neesmu atzinies. Tad tika atlocītas piedurknes un saņēmu dažus sitienus pa korpusa vidusdaļu. Tajā brīdī man pietika. Un reāli palaidu bimbu, stāstot patiesību - es nepanesu fiziskas sāpes. Tiku iepazīstināts ar spēles noteikumiem - tu uzraksti, mēs nesitam. Mazliet apsmadzeņojot, es paziņoju, ka varam aizbraukt tepat uz latgalīti, es nopirkšu identiskus diskus, identiskus atmiņas moduļus un šķiramies kā draugi. Man tajā brīdī šis plāns tik tiešām šķita perspektīvs. Es tik tiešām biju pārmīzis jēgu, sirds lēca pa muti ārā un jau tagad redzēju, kā man radinieki uz cietumu nes vazelīna tūbiņas...
Beigu beigās, kad viņi saprata, ka es neko rakstīt netaisos, mani noveda lejā uz telpu, kurā pēc viņu vārdiem man nāktos pavadīt visu nakti. Es biju priecīgs. Es biju pārguris, pārbijies, uzvilcies un priecīgs. Nepagāja ne stunda, kā atvērās kameras durvis un tiku vests atkal augšā. Uz manu jautājumu - vai sitīs, viņi atbildēja, ka skatīsies pēc apstākļiem.
Man tika prezentēts manā pagaidu dzīvesvietā kratīšanā atklātais nazis (diezgan nelikumīgs duncis). Skaidrojums bija elementārs - tas ir aukstais ierocis, veiksim ekspertīzi, un vismaz par to mēs tevi jau nu toč iesēdināsim. Atkal balta papīra lapa, atkal stāstījums - raksti atzīšanos. Atkal es saku, ka esmu gatavs darīt visu, lai tikai vairs nesit.
Vairākas reizes es šādi tiku vests uz kameru, man tika teikts, ka pēdējo reizi, un atkal pēc stundas tiku rauts aukšā. Vienā brīdī man tika paziņots, ka, ja jau es neatzīstos, ieliks mani nevis savā kamerā, bet gan blakus. A tur bija diezgan agresīvi noskaņots vīrietis, kurš visu nakti to vien darīja, kā daudzīja pa durvīm un taurēja par tiem dažādajiem veidiem, kādos viņš iegūs visus tajā ēkā esošos, viņu mātes, meitas un vecāsmātes. Perspektīva rožaina...
Pēc saldi negulētas nakts pienāca rīts. Šķiet, ka pa vidam man kamerā iesēdināja vēl vienu džekiņu, kurš bija kādu ņe to apzadzis, ņe to aplaupījis. Kaut ko runāja par to, ka, ja nu ir problēmas tādā un tādā rajonā, vajag tikai pateikt, ka esmu sēdējis КПЗ ar Alni (jā - “Лось”). Nu, draudzīgs džeks bija.
Otrā pauze. Četrdaļīgā stāsta trešā daļa te parādīsies pirmdien no rīta.
2008. gada 29. augustā, plkst. 07:57
njaa.. izsaku līdzjūtību tev par morālo un fizisko traumu!
2008. gada 29. augustā, plkst. 08:33
neee... šitāda intringa un tikai pirmdien no rīta?!! tas nav godīgi!
2008. gada 29. augustā, plkst. 08:39
Uij. Būtu man ar ko pa viņiem pateikt, bet es vēl kādus 5 gadus paklusēšu un tad savā blogā, gluži kā tu, uzrakstīšu savus piedzīvojumus. Bet šī daļa ir tā emocionālā :)
2008. gada 29. augustā, plkst. 08:40
Njā. Labi, ka pietika prāta neko neparakstīt. Bet tā jau klasiski, vainīgie vienmēr atgriežas notikuma vietā.. :))
2008. gada 29. augustā, plkst. 08:57
Tava dzīve ir interesantāka kā varētu likties sākumā. Žēl, ka ar tādu nepatīkamu pieskaņu.
2008. gada 29. augustā, plkst. 09:22
oi, tās jau točna bija problēmas!
2008. gada 29. augustā, plkst. 10:03
noteikti beigās parādīsies pumpains sysadmins, kurš būs pa nakti aizvedis RAMu un HDD upgradot pret nedaudz jaudīgākiem. a par sišanu policisti nevar paši dabūt sūdus vai tajā laika posmā tā bija normāla parādība?
2008. gada 29. augustā, plkst. 10:23
Kāpēc "tajā laika posmā"? Viss as always..
2008. gada 29. augustā, plkst. 10:32
Bēdīgākais jau tas, ka mūsu kriminālizmeklētāji nemaz citas izmeklēšanas metodes lietot nemāk - viens varaiants izdodas izsist vai iebiedēt vai nē. Mūļķīgi. Pats jaunībā strādāju (piestrādāju) par darbinieku, kas apkalpo šādu iestādi un daudz sanāca strādāt pa vakariem, kad redzēju šīs te attiecības un darba metodes. Pieņemot, ka tas der attiecībā uz bomžiesm, kas viens otru nodūruši turpat guļ, vai citiem interesantiem tipiņiem, bet Vispār, ja toreiz būtu tāda pilsoniskā apziņa, tad droši vien kāda rīcība sekotu, bet toreuiz tik vien kā pie alus kausa biedēju sarunu biedrus.
2008. gada 29. augustā, plkst. 11:02
UHH. grūtības level'i noteikti vēl paaugstināja tas, ka pēc svinēšānas bija paģiras. lai gan tajā momentā tā bija mazākā bēda....
2008. gada 29. augustā, plkst. 11:05
njā, šīs lietas nav fun. man ar draugu pirms pusotra gada gribēja piesiet bruņotu laupīšanu grupā (vai kā nu tas saucās) statoilā kurā bijām iebraukuši pēc kafijas un karstmaizēm. pāris minūtes pēc mūsu aizdošanās prom ievēlies kkāds āksts maskā un nozadzis 400Ls. menti arī par katru cenu gribēja izvilkt atzīšanos, tiesa nekādas sišanas nebija, tikai draudi un meli cik ļoti viss jau esot zināms un visi pierādījumi liecinot pret mums. not funny at all
2008. gada 29. augustā, plkst. 11:11
laa! Šis stāsts ir vismaz mēneša labākais ieraksts. Žēl tikai, ka līdz pirmdienai jāgaida turpinājumu un uztraukumā jāgrauž nagi.
2008. gada 29. augustā, plkst. 12:05
Ja jau autors raksta un par atsēdētiem gadiem ar nekas nav dzirdēts tad jau uztraukumam nav pamata un šim stāstam savā veidā būs pamācošas +/- laimīgas beigas.
Iespējams ka nekas vēl nemaz nav beidzies :).
2008. gada 29. augustā, plkst. 13:29
kropļi menti. šodienas situācijā dabīgi, ka iesūdzētu visus par lielu summu. toreiz gan jau bija citādāk.
2008. gada 29. augustā, plkst. 13:31
red, iespējams, ka esmu mīkstais un sisītis, bet es arī šodien nesūdzētu. Es būtu priecīgs par to, ka tiku prom.
2008. gada 29. augustā, plkst. 13:43
Vispār drausmīgi, ka šādi "piedzīvojumi" ir bijuši.
2008. gada 29. augustā, plkst. 13:57
laacz, daļēji piekrītu, ka bakstot kaku tā sāktu smirdēt, tb iesūdzot konkrēta iecirkņa policistus-iekaustītājus, tu varētu pievērst savu uzmanību viņu kolēģu un paziņu lokā, bet ir tak otra puse. tagad, manuprāt, nenotiek nekāda vardarbība no viņu puses un ja notiek, tad tie ir reti gadījumi par kuriem IR jāziņo. savādāk viņi atļausies arvien vairāk un vairāk līdz atkal ziņās rādīs kādu māmiņu, kuras dēls ir aizgājis uz kādu klubu un nākamajā dienā atrasts beigts, jo lūk policijas iecirknī "nokrita pa trepēm". ja tevi tikai iekausta un tu neziņo, tad nākamo viņi iespējams iekaustīs stiprāk. un arī ne visi cilvēki ir vienlīdz izturīgi, citiem mož sitiens pa muguru var būt letāls. mūsu valstī labie policisti ir krietni vairāk par sliktajiem, tāpēc vajag tos sliktos iznīdēt.
2008. gada 29. augustā, plkst. 14:07
sn, šādā kontekstā jā. Ja skatās globāli. Bet ja skatās savtīgi (pirmā reakcija, izejot no iecirkņa), tad kasīties nav ne mazākās vēlmes...
2008. gada 29. augustā, plkst. 14:27
Njāā... Bet piedāvājums nopirkt mats matā tādu pašu hardwari vietā izraisīja smaidu. Katrs pats var izprātoties kā viņš būtu turējies ... Un tomēr domāju, ka šodien tu būtu jamiem ziepes taisījis. Brīnos, ka raksti it kā tu tur būtu bijis pilnīgi vienpatis, neviena nepazīts.
2008. gada 29. augustā, plkst. 14:39
protams, ka tagad uz to skatoties visi jūtas varonīgi un glābt pasauli griboši. Es gan uz to skatos skeptiski... Es zinu, ka cilvēkus, kuri mani būtu čakarējuši, es negribētu ļoti ilgi redzēt. Sēdētu mājās dabūjis traumu un domātu, cik gan ļauni un pretīgi cilvēki var būt.
2008. gada 29. augustā, plkst. 15:07
to red: nesaprotu ar ko 1999.g. atšķiras no šodienas(konkrētajā situācijā)
Vispārēji.. mentu metodes ir pilnīgi ok, ne? Mēs taču dzīvojam <strong>tiesiskā valstī</strong>(normāls <em>buzzword</em> kas neko nepasaka, bet liek domat, ka viss kārtībā)
2008. gada 29. augustā, plkst. 15:41
Baac laacz ... tas tak ir rittiigs Holivudas trilleris, kuram beigu titros droshi varees rakstiit "Based on true story". Nepacietigi gaidu turpinajumu!
2008. gada 29. augustā, plkst. 16:01
nu nekas unikals tas nav, ka jau daudzi saka - taa ir bijusi (vai veel taa ir nezinu) realitate un nekads holivudas staasts taja nava. tikai citi par to runa un stasta, citi kluse, citi tiesajas..!
2008. gada 29. augustā, plkst. 17:42
Njā ... sūri ...
2008. gada 29. augustā, plkst. 19:06
Jā, šis ir labais storijs... ar nepacietību gaidu pirmdienu :)
2008. gada 29. augustā, plkst. 20:04
Tumšie 90-tie. No vienas puses, protams, ments nevar piedauzīt katru aizdomās turamo savā ceļā, bet no otras puses pieņemu, ka tāda veida noziegumi tolaik līdz kliņķim nolaistajā Latvijā bija 2-3 reizes vairāk, bet policista algas skaitlis rakstījās ar 2 cipariem...No tā arī izriet "nelaipna" sagaidīšana.
2008. gada 30. augustā, plkst. 00:32
veel veel veel!!!
2008. gada 30. augustā, plkst. 12:06
Njā, atcerēties to visu ir nepatīkami :( Es ar gandrīz parakstīju atzīšanos iepriekšminētās mājas slepenajā galā. Metodes viņiem pisec bija, divatā un trijatā pastāvīgi mainoties apstrādāt bez mitas. Labi, ka fizisku spēku nepielietoja. Tad kad kabinetā bija palicis tikai A ar mani, tas piedāvāja pa draugam vienkārši aizbraukt (lasīt) no Rīgas un Latvijas uz kādu laiku, ka es esot normāls džeks. Labi, ka neiekritu uz provokāciju, jo tad toč bumbas piešūtu. Biju tiktāl novests, ka kādā beigu momentā pilnīgi nobļāvos - blj.. dodiet, parakstīšu, lieciet mani cietumā! Neatceros, ar kuru brīdi tas terors beidzās, un kļuvu par liecinieku tomēr. Un viņu dāma D vispār bija vecene ar pautiem, tā zāģēja ka nu, vēl tagad bail atcerēties :( Viņu galvenais arguments bija, ka uz sava datora bija mani pirkstu nospiedumi. Bet kā lai viņu tur nebūtu, ja es ar to strādāju, un kabinetā ienākot pārbaudīju vai tiešām nopizģīts. Tajā rītā to uztvēru kā joku sākumā.
Man ļoti nepatīkami bija, ka vajadzēja braukt uz izolatoru, lai pateiktu, vai tās mantas ko tev izņēma ir tavējās vai nē. Eh, da nu viņus. Tur neko pret viņiem nepasāksi. Varam tikai atstāstīt priekš vēstures, cik raibi gājis.
2008. gada 30. augustā, plkst. 13:31
vnk tev izdevās izcili būt neīstā vietā neīstā laikā
2008. gada 30. augustā, plkst. 20:13
Es zinu, kas būs ceturtajā daļā. "Izejot no iecirkņā laacz piezvanīja <i>cilvēkiem</i>. Jaunizveidotā izmeklēšanas komanda atrada īstos zagļus, kuri pēc pabraukāšanas kopā ar lāci pašlaik atdusas Biķernieku mežā. Un lācz, īstajā vārdā <b>medvedj, bļe</b> kļuva par miermīlīgu rakstnieku, un nomainīja vārdu uz laacz".
Mana vienīgā saķeršanās tik tālu ir došanās līdzi bezbiļešu kontrolierim uz policijas iecirkni centrālajā stacijā, pirms tam parakstot iesniegumu, ka braucu bez biļetes un neievelkot lielo Z burtu iesnieguma tukšajā daļā. Pārejais iztēlei. Beigas bija laimīgais, jo nebija vajadzīgs <b>vainīgais</b> iesāktā kriminālietā , kā laacz gadījumā.
2008. gada 30. augustā, plkst. 20:43
vismaz nespīdzināja
2008. gada 1. septembrī, plkst. 08:28
cx: šodienas situācija vismaz man atšķiras no tiem laikiem ar to, ka es biju par 10 gadiem jaunaks un dumjaks, un tagad man butu kam piezvanit, lai sagatavo prasibu tiesai, utt., un vispar kaut kada izpratne par savam tiesibam. otrkart uzskatu ari, ka sodien sadam gadijumam butu daudz lielaka rezonanse sabiedriba, utt., t.i. vieglak izstumt savu keisu cauri - pirms 10 gadiem manuprat valdija daudz lielaks bezpridels.
laacz: es nedomaju ne par mikstajiem ne par sisisiem. jautajums ir vienkarsi par to, ka bezpridela varitaji ir japaraudzina. un ja ments atlaujas pret Tevi iztureties ta, ka Tu raksti, attiecigi vins ir pelnijis par to tapt izdrazts tiesa. Citadi sistema nemainas, vai ne. Es nerunaju par to, ka vajadzetu iet un principiali vienmer kasities ar mentiem - es neesmu no tiem, kas stridas ar mentu par katru atruma parkapumu, jo pa lielam esmu vainigs un to apzinos. Bet Tava situacija, kad Tevi uz aizdomu pamato piekauj un megina piespiest kaut ko parakstit - prasitos nodrosinat procesu, kas iesaistitajiem mentiem liktu palikt bez darba momenta.
2008. gada 1. septembrī, plkst. 16:06
laacz, es reali varu iedomaties ka tas bija...
red: reali padoma, nekam tu nepazvanitu, jo visu tev nonjemtu. Tad taa nopietnak pa kaklu un butu jau sasljucis, lai neteiktu vairak. Metodes ir dazadas. Taja bridi tu esi bezspecigs, tev nav tiesibu lai cik ar tas skarbi skan.
2008. gada 3. septembrī, plkst. 08:22
paziistamas ainas, sajos laikos notiek tieshi taapat. Nervus var labi pazaudeet.
2008. gada 27. novembrī, plkst. 15:56
Policijā visās valstīs atrod sev vietu zināmas kategorijas psihopāti un asociāli tipi, jo tā ir vieta, kur viņi ne vien var nesodīti "izpausties", bet pat saņemt par to prēmijas. Protams, ir vēl it kā normālie, bet vienkārši amorālie tipi, kādi mūsu sabiedrībā ir lielā daudzumā.