laacz.lv

Kaspara F. neoficiālā mājaslapa (Anno 1997)

Lācis zaglis: uzraudzība un beigas

Ar šo ierakstu noslēgšu četrās daļās sadalīto stāstu par mani, polciju, robežsardzi, iecirkni, izolatoru, uzraudzību, un citām ar neizdarītu noziegumu saistītām lietām. Trīs iepriekšējās daļas var izlasīt tur, kur tās jau ir: pirmā, otrā, un trešā.

Šeit izstāstīšu par to, kā teju vai atkal nokļuvu kamerā (šoreiz – cietumā) divas reizes, kā arī par to, kā mana uzraudzība nemaz nebija uzraudzība, bet tad, kad tā beidzās, tā teju vai atkal bija atsākusies.


Iziedams ārā no mentūras, uzsmēķēju, padalījos ar smēķi ar kādu čigānu, un skriešus devos uz Elijas 17 – jauno darbu. Tur, protams, ieturētas ovācijas un stāsts. Sarunāju ar šefu, ka aizbrauksim pakaļ mantām uz mentūru.

Izkāpju ārā un lūdzu pagaidīt, jo diez vai tas ilgu laiku prasīs. Ieejot kabinetā, tiku aplaimots ar faktu, ka ir kaut kāda žopa. Ienāca pratinātājs, teica, ka mani vākšot uz blakus kabinetu – es esot samelojis kaut ko. Es ieķēros beņķī un teicu, ka neiešu, jo atkal sitīšot. Beigu beigās, protams, nācās vien iet…

Izrādās, ka savā sākotnējā liecībā stresa dēļ biju minējis aplamu info par to, ka tajā naktī dežūrējošais administrators bija cits. Tad, nu, sākās no sākuma. Nepatiesas liecības sniegšana, simtprocentīga zona uz nenoteiktu laiku, utt. Balta papīra lapa, norādījums rakstīt atzīšanos, mana histērija, utt. Beigu beigās tomēr tiku ārā. Lieki piebilst, ka šefs jau bija aizbraucis. Tad nu ar visām pekelēm desoju uz darbu.

Tā kā man tika noteikts drošības līdzeklis ar policijas uzraudzību, nācās dzīvot pie māsām. Nākamajā dienā, kad bija jādodās atzīmēties uz lokālo policijas iecirkni, es turp arī aizdevos. Kamēr nokļuvu līdz iecirkņa inspektora kabinetam, pagāja kāds brīdis. Izrādījās, ka viņu rīcībā nebija nekādu dokumentu par to, ka es esmu uzraudzībā. Noskaidrojām, ka izsauks, kad vajadzēs. Devos prom.

Protams, neviens mani nekur nesauca. Ne pavēstes, ne policistu apmeklējumi, nekas. Pēdējā uzraudzības dienā, kad beidzās termiņš, aizdevos uz to pašu kabinetu. Tur man ne pārāk pieklājīgi apskaidroja, ka ieliks uz sutkām, ja es šitā ņirgāšos par viņiem. Beigu beigās tomēr tika sazvanīta izmeklētāja, kura apskaidroja, ka fakts tiešām ir noticis un uzraudzība ne tikai ir beigusies, bet arī ir bijusi kā tāda. Beigu beigās tiku atlaists uz visām četrām debess pusēm. Papildus kaut kādā brīdī tiku noinformēts, ka mans statuss vairs neesot aizdomās turamais.

Pagāja kāds laiks, pie māsām jau labu laiku nedzīvoju. Kādā dienā man zvana un stāsta, ka pastkastītē ir pavēstes. Ierodoties tur, pretīm saņemu kaudzīti ar papīrīšiem, kuros vairākkārtīgi tieku aicināts uz lokālo policijas iecirkni. Viss jau ok, man nav grūti aiziet. Mazliet pastresoju par to, ka mani painformēja tikai tagad, bet nu labi.

Iecirknī uz mani paskatījās, uz pavēstēm paskatījās un sākās… Es esot policijas uzraudzībā, esmu ignorējis pavēstes, neesmu atradies mājās noteiktajos laikos, utt. Nāksies padzīvot cietumā. Mani skaidrojumi, ka man drošības līdzekļa piemērošanas termiņš ir aiztecējis nafig, viņiem nešķita ticami. Beigu beigās tomēr, kad mani jau taisījās izvākt no brīvās dzīves, izdevās tomēt noskaidrot, ka runāju taisnību. Atkal viens akmens no sirds nokrita. Klints, ja būsim precīzi.

Tā nu beidzās visi mani piedzīvojumi ar policiju. Par lietas statusu un tālākajiem izmeklēšanas rezultātiem neko nezinu. Un, ja godīgi, nevēlos zināt. Man piedzīvojumu bija gana. Morāli rehabilitējos nedēļas laikā. Priecēja jauno darbadevēju attieksme, kas tā vienkārši neuzskatīja par nepieciešamu ļaut veikt neprocesuālas darbības.

Un, ja godīgi, jau nedēļu pēc tam es visu notikušo uzskatīju kā smagu, bet pamācošu piedzīvojumu. Lai arī – ko no tā visa mācīties? Pavisam noteikti sapratu to, ka neko – absolūti neko nav iespējams ietekmēt. Vismaz tais laikos nebija. Vienīgais, ko varēju darīt, – cerēt uz to, ka nesakritīs kaut kādi apstākļi, kuru rezultātā mans statuss varētu pārvērsties jebkāda tipa sodā. Pat esot nevainīgs, es nopietni baidījos. Pēc tam pāris reizes uz ielas ir sanācis redzēt iesaistītos policijas spēkus, kuriem saprotamu iemeslu dēļ esmu metis nesamērīgu līkumu. Varētu pat teikt – slēpos. Jo viņiem izdevās uzzīmēt manas nenozīmības, bezspēcības un niecības bildi pavisam skaidru.

Corvax

Radās sajūta, ka ar veikalu zagļiem ir pilnīgi savādāk. Bija iespēja piedalīties tiesas procesā pret vienu veikala zaglēnu. Viņš nu nemaz neizskatījās fiziski iespaidots un rēca tiesnesim un prokuroram sejā ar tekstu jūs neko nepierādīsiet. Tas nekas ka bija videoieraksta noskatīšanās un tajā viss bija redzams.

jozhix

ir sabiedribas dalja kam fiziska iespaidoshana ir norma. ar vinjiem nemaz nav iespeejams savaadaak sarunaaties, neiekraameejot pa galvu un neparaadot kursh ir boss. cita lieka, ka pashi policisti, kas ikdienaa saskaras ar shiem pagrimushajiem, notrulinaas un paarveershas par mentiem….

DimanC

brīnos, lāci, ka Tu vēl dzīvo šajā banānzemē un neesi notinies nafig… blins, policija tak ir izpildvara, tai ir jāsargā sabiedrība, jāveic likumu izpildes uzraudzība, nevis jānodarbojas ar cilvēku terorizēšanu. riebjas. vēl viens piliens manā kaudzē argumentu par labu tam, lai emigrētu.

Gints

Ļoti pamācošs stāstiņš, par to, ka ar drošības iestādēm zemā līmenī labāk nejokot (t.i., ja zog, tad vismaz miljonu, jo tad var noalgot labus advokātus), lasīt instrukcijas un pildīt tās, par to uz ko var sanākt uzķerties, pat, ja esi skaidrs, kā saulīte un tomēr neļauties iespaidoties arī tad, ja noliek baltu papīra lapu ar draudu rakstīt atzīšanos. Šī nu reiz var būt noderīga lasāmviela, tfu, tfu, tfu :)

sum

DimanC, tas bija diezgan sen un mūsdienās piedzīvot to pašu, nu, negalvošu, ka nav iespējams, bet iespēja noteikti ir daudz mazāka.
Man personīgi arī nācies pabūt aizdomās turētā statusā, tikai pirms kādiem gadiem 4. Tikai atšķirībā no laacz vainīgs biju. Atzinos uzreiz, jo nebija nekādas jēgas kko liegties. Tas viss tika oficiāli noformēts mentenē un pēc kādas nepilnas stundas jau biju ticis brīvībā. Neviens ar mani ķēpāties negribēja. Protams, sajūtas nebija nekādas labās. Bet mācību no tā guvu.

...

Nu un tev jozhix liekas ka uz policiju iet strādāt kristāltīri ideālisti ar augstām morāles normām? Nolaidies uz zemes! Ne velti saka- ments, tā nav profesija, tas ir dzīvesveids. Diemžēl…
..un vaina pat nav “algu jautājumā”!

sn

negribi aiziet un apjautāties par lietas statusu? bet nu kopumā piedzīvojums tāds, ka varētu kādu mazbudžeta filmu uztaisīt. un laikam jau tev paveicās, ka tevi pārstāja terorizēt tie bandīti..

mad gremlin

filmu mierīgi. pievienojam sirdi plosošu mīlastāstu, vairāk galvenā varoņa monologus tumšajā kamerā. protmas ļaundarus zagļus – piemēram kāds bijušais kolēģis vai pat labs draugs, kurus pēc tam menti, ciešot smagus personāla zaudējumus tomēr aiztur. noformējam bildi pelēčīgās tumšās krāsās. un ir ok. sanāk kautkas līdzīgs ” Revolveris” vai ” sadursme”

e-remit

Par to attieksmi, ir jau medaļai arī otra puse. Piemēram, ceļiniekiem ir plāns, cik pārkāpēji ir jānoķer, un pamēģini to plānu neizpildīt. Tāpat uz ielas patrulējošiem policistiem ir plāns, cik protokoli ir jāsastāda. A ko darīt, ja esi savā rajonā ievedis kārtību un tie “protokoli” nemaz tik bieži uz ielas nerādās? (šajā gadījumā “protokoli” pēdiņās ir piedzērušies BNDzV).
Par tiem puišiem, ar ko laaczam sanāk runāt – arī viņiem ir savs plāns – jāuzlabo atklāto noziegumu statistika. Tāpēc par grūti atrisināmām lietām (izsists mašīnas logs, utt.) šamie mēdz palūgt paņemt to protokolu atpakaļ, lai nebojātu statistiku (tā arī pasaka). Laacza gadījumā noziegums bija jāatklāj, līdz ar to viņiem vienalga, kurš atzīsies. Vadība jau tiem policistiem neprasa atklāt patiesību – viņi prasa uzlabot atklāto noziegumu statistiku. Tad nu cilvēki cenšas, kā nu var.

Es nedomāju attaisnot tos policistus, kas tā rīkojas, bet menedžments šajā jomā jau neuzlabo situāciju. Vienīgais, ko šādos gadījumos darīt – iesniegums, lai iekšējā izmeklēšana to izskata un tad pratinātāji – izsitēji, ja arī sodu nesaņem, tad vismaz sāk ar tevi rēķināties, kā ar cilvēku.

nemec

pats esi vainīgs.
ja tu mentiem normāli pirmajā dienā paskaidrotu, ka tas viss sūds maksā kapeikas un tev nafik viņs nav vajadzīgs, ka tev alga pusštuka utt. Bet ja nē, tad kādu attieksmi tu gaidi, kā pret lohu, kurš zog santīmus.
Bet jebkurā gadījumā, var atteikties no visām liecībām un klusēt kā kaps. Protams var neuzturēt, kad uzdod vienu un to pašu jautājumu, bet jāmāk pateikt savu nē. Tad tikai trīs dienas tevi var ietupināt un tas arī viss. Nesaskatu te nekā tāda traka.
Par to ka tevi tur sita, tad jau tādi atsaldeni (visur ir tādi cilvēki) ilgi nestrādā, izej medapskati un visas dzelas.
menti loši tā pat.

hvz

es ar vienreiz biju aizdomās turētais. aizgāju uz menteni un sapratu, ka norādītajā laikā pie izmeklētāja vai hvz kā jamo sauca netikšu – nu i aiztinos nah. neviens pēc tam nav meklējis.

ments

nu normāls pastāsts – izlasīju ar zināmu interesi ..
policijas metodes nemainās gadsimtiem ilgi un tur nu neko nevar darīt, nav pat īsti par ko vainot izpildītājus, jo galu galā tak atlaida, bet pazemošana protams ir nepatīkama lieta.
Neiešu attaisnot un zjēlot nevienu pusi.
Patreiz kārtības ir vairāk un cilvēki izglītotāki.

p.s. nokļūt šādās dzirnavās neiesaku un nenovēlu nevienam..

emm

Vispār jau ir skadrs, ka policijai galvenais ir atrast vainīgo, bet nebija skaidrs vai tiešām bijušajā darba vietā arī bijušie darba biedri laacz uzskatīja par galveno vainīgo un neviens ne čiku ne grabu nevarēja aizlikt vārdu, ka nevajag viņu vest uz kameru… jeb tā tāda nelaimīga apstākļu sakritība, ka visi ļaunā priekā pavadīja bijušo darba biedru…

Nu sorry, bet neticas, ka šitā IeM pakļautībā esošas iestādes darbinieku(kaut vai bijušo) var paņemt pie pakaļas. Pirmais zvans ir bijušajam priekšniekam – lai viņs tiek galā – kaut vai galvo… galu galā kurš tad vēl labāk zina kas tur var atrasties un kas nē. Savādāk tā jocīgi izklausās – viss atstāts policijas ziņā – a lja vskritjije pokažet…

P.S. Dažādu apsvērumu dēļ visādas ierakstītas vēstules esmu metis laukā(tjipa – nekā nezinu – it sevišķi tāpēc, ka parakstoties vari vairs ne par ko nebrīnīties…) un arī diezgan bieži neesmu gājis pie durvīm, kad kāds klapē – ja ir tāda vēlme nākt ciemos, vajag vispirms uzzvanīt.
Mja, vispār laikam mans augšāk minētais teksts neko daudz nepalīdzētu, jo tiešām dzīves pieredze rāda, ka ja kaut kas notiek kāpņu telpā, labāk sēdi savā dzīvoklī un nebāz degunu laukā – tā ir liela iespēja nesarežģīt savu dzīvi – un tas pats attiecas uz visiem citiem dzīves gadījumiem. Pirms pāris gadiem bija līdzīgā kārtā paņemts viens policists blakus kaimiņos uz aizdomu pamata un tur neko daudz nevarēja padarīt – tā saucās IeM sistēma… aiztur uz max 3 diennaktīm esi ar vai bez vainas un tad laiž vaļā.

Gints

>tā saucās IeM sistēma… aiztur uz max 3 diennaktīm esi ar vai bez vainas
>un tad laiž vaļā.
Iespējams, ka tas ir pēc principa piesegt savu “pakaļu”, tipa esmu visu maksimālo darījis, lai potenciālais sliktais nevarētu neko traucēt izmeklēšanai, un tikmēr smagi urbu meklējot pierādījumus. Citādi priekšniecība varētu uzbraukt, ka vainīgais palaists vaļā un vai nu pazudis, vai arī noslēpis visas pēdas. A šitā viss likuma ietvaros un pēc instrukcijas, kas IeM ir ļoti svarīgi :)

Iesniegt savu viedokli

Atruna par moderāciju. Daži vārdi, var gadīties, ka ir iz melnās listes (viagra and stuff). Tādi komentāri tiek aizturēti, pirms parādās lapā. Ja Tavs komentārs neparādās uzreizi, būs vien jāpagaida, līdz es jamo izlasīšu. Protams, ka paturu tiesības sev netīkošos komentārus dzēst, iemeslu neminot.