“Oi, gentlemen, gentlewomen, and gentletranssexuals!” Esmu atgriezies no četru pilnu dienu tūres pa Londonu un ir šis tas stāstāms. Ja ne jums, tad sev - lai neaizmirstu. Varētu nosolīties šoreiz neizplūst, bet, šķiet, neizdosies.

Londona, ak Londona. Tīk man Tā pilsēta, kā cītīgs lasītājs jau būs iegaumējis. Tāpat kā tā zeme. Vismaz līdz brīdim kamēt mani neviens nav piespiedis padzīvot kādā no vietējiem geto. Bet nu par mikroiespaidiem.

Ak, jā. Bildes ielikšu pēdējā sērijas ierakstā.

Ryanair ienākumu mazināšanas taktika nostrādāja. Lidojām pieci cilvēki, un pie rezervācijas tika ieķeksētas divas priority boarding ķekškastītes. Lai, ierodoties lidmašīnā pirmie, varētu aizsist vietas pārējiem parastajā rindā gaidošajiem. Tā kā tai autobusā nav jēdziena labākas vietas par citām, ja neskaita tās, kas pie rezerves izejām, kuras mēs neņēmām, tad nevienam netraucējām. Visi PQ pasažieri savas vietas atrada, bet pārējiem tāpat bija jārēķinās ar free seating.

Stanstedas ekspresis līdz Liverpool street stacijai. Tālāk circle line metro līdz Bayswater, ap stūri un viesnīcā iekšā.

Tai pat dienā tika nolemts daudz nestresot un vienkārši izmest līkumu caur pilsētu.

Sākām, protams, ar paēšanu. Turpat uz blakus ielas esošā itāļu restorāniņā.

Pēcāki jau priecīgi rociņā sadevušies tecējām uz Kensingtonas dārziem, kurā tika sveicināti Round Pond iemītnieki, milzums vāveru, kā arī pieredzēts pirmais un vienīgais lietus. Nogājām gar Alberthōlu, zinātnes muzeju, vēstures muzeju, V&A, kā arī neidentificētām karaliskām rezidencēm, līdz nonācām pie metro. Maršruts aptuveni bija šāds. Lieki piebilst, ka Gūgles kartes viedoklis par Kensingtonas dārzu celiņu reālo dispozīciju nesapas gluži ar patiesību.

Ar dārgā, nolaistā, bet laiku attaisnojoši ekonomējošā Londonas metropolitēna palīdzību tika nobraukts līdz Vestminsterei, kur ceļš veda pāri pa tiltu, caur kasēm, uz Londonas aci, gar dzelzsceļa tiltu uz Enbankment trubstaciju un tad jau uz viesnīcu.

Radās doma, ka varētu kāds kantoris nosponsorēt (uzdāvināt) mūsu Rīgas zaļā apmatojuma nevainības sargātājiem piespiedu pieredzes apmaiņas braucienu uz Londonu, kura laikā viņus iepazīstināt ar izturīga zālāja audzēšanas, uzturēšanas un visādas citādas apiešanās pamatprincipiem.

Protams, ka ar putnu kaudzi turpināja priecēt apaļais dīķis. Tiesa, nevienu mandarīnpīli, atšķirībā no aizgājušās reizes (bilde), tur nemanījām.

Turpretim dabūjām to, ko nedabūjām iepriekšējo reizi. Milzumu pilnīgi traku vāveru. Kas interesanti, tās mūs apsēda slēdzamā alejā (jau tā slēdzamā parkā!), kura abos galos skaidrā angļu valodā rakstīts, ka tamējā alejā vāveres un putnus barot ir stingri noliegts.

Ieraugot jauku zvilni es diezgan atviegloti to sāku izmantot. Mazliet pazvilnēju un cēlos. Pieceļoties pamanīju kādu vīreli, kurš, ieraugot, ka nu esmu piecēlies, strauji maina virzienu, atmetot ar roku. Tas bija Iekasētājs. Viena Pounda Iekasētājs. Izrādās, ka zvilnīši ir par čunguru. Es jau nebūtu skopojies, bet viņš mani noignorēja.

Aizdodoties uz Temzas krastmalu, mēs nemaz nelolojām cerības iekļūt Londonas acī (panorāmas rats). Nopirkām biļetes anyway, jo izmantot tās var vēlāk, ja nav luste kāpt gondolā tai pašā dienā. Starp citu, ja pērk tur, tad ir vērts piepirkt arī Tisō biļetes, jo tādējādi - pērkot uzreiz - sanāk lētāk.

Liels bija pārsteigums, ka nebija novērojama ierastā rinda. Vakars gan bija tāds relatīvi pavēss, festivāls vēl tikai tika stellēts augšā. Tad nu lepnā solī devāmies riteņa virzienā. Iekļuvām iekšā tik tiešām žiperīgi, nu un daži baidījās, daži bolījās, daži cīnījās ar iesnām, piepūstu galvu un aukstumu (jo jaku uzvilkt prātā neienāca). Bet visi bija apmierināti par skatu.

Jāpieraksta nākotnei, ka romantiski ir tā sauktais “Champaign Flight”. Par 30 mārciņām no galviņas Tevi un draudzeni (vai draugu; vai draugus; vai draudzenes) pa atsevišķu ieeju (bez rindā stāvēšanas) iestūkās gondolā vienus pašus, nopakaļus ietecēs Darbinieks ar Groziņu, kurā būs attiecīgs skaits glāžu un šampanietis. Parastajiem mirstīgajiem šāds prieks (alkoholisko dzērienu konsumācija brauciena laikā) ir liegts. Eksluzīvi. Ja ir vēlme aizliet aci, tad par desmit mārciņām var pasūtīt vēl papildus pudeli. Pieņemu, ka ne vienu vien.

Tālāk jau aizgājām līdz dzelzsceļa tiltam, gar kura malu rit gājēju celiņš, tika ātri uzmeklēta metro stacija un ar gandarījumu konstatēju, ka metro viņiem ir riktīgi silti. Biju pārsalis, dehidrējies no iesnošanās, “lauza kaulus” un citādi jutos dikti labi, lai arī baudu no īsā intro biju pamanījies noķert.

Tā nu tad beidzās pirmā diena. Vakarā vēl tika pasēdēts viesnīcai apakšā esošajā feinajā itāļu restorānā ar groku (kurš, protams, bija jāmāca bārmenei taisīt). Bārmene bija, šķiet, krieviete. Tai vakarā viņa bija diezgan rezervēta. Bet nākamajos mani ar otru pusīti apkalpoja izcili laipni, deva visādus bonusus (happy hour ietvaros un ārpus tiem), smaidīja un dikti priecājās mūms izpatikt :) Es gan ātri atdalījos un, uzbraukdams ar liftu pirmajā stāvā (arī amerikāņi piekrita, ka pirmais stāvs pārdēvēts par otro, ir aizdomīgs gājiens) iekritu gultā.

Starp citu, pasūtot rozā vīnu, sakiet burtiski: “rozē”, uzsvaru liekot uz otro zilbi. Tā viņi saprot. Pasūtot kafiju, melno sauciet par “amerikana” bet balto (ar pienu) par “latē”. Iespējams, ka ir citas metodes, bet šādējādi pie sliktas izrunas varat izvairīties no liekas nesaprašanās.

Nākamajā dienā tika nolemts no paša agra rīta doties uz Portabello road, apmeklēt zinātnes muzeju, un ieskriet arī V&A, bet pašā vakarā aiztecēt līdz Temzai palūrēt festivāla norisi un karnevālu šmarnevālu. Bet par to rīt nē, bet pirmdien. Darbadienas princips garstāstiem tiks ievērots.