Svētdiena. Ceļamies - veļamies. Brauktin brauksim nu uz Griniču.

Tā kā sestdienās un svētdienās parasti ir plānotie remontdarbi, tad cītīgi provējām izkost - kurš kur ko rok un kā to visu savilkt kopā. Noskaidrojām, ka mums ir jābrauc no sākuma ar metro, bet pēcāk ar DLR vilcienu līdz kaut kādai tur stacijai, kurā tad nu mums visu arī izstāsīs.

Mums tik pasaki. Centrālajā līnijā iekšā un Monument stacijā ārā. Ātri noorientējamies, uz kuru pusi ir DLR vilcieni un desojam. Kas nebūtu precīzi. Precīzi būtu desojam lejā pa trepēm, eskalatoriem un slīpiem tuneļiem. Radās iespaids, ka mēs esam nokāpuši viszemākajā vietā visā Londonas pazemes tuneļu mistrojumā. Nu, un tur lepns un stalts uz sliedēm tup tramvajs. Vilciens, atvainojiet. Durvis vaļā līdz ūkai, uzraksts uz jamā nekāds. Pēc brīža sapratu, ka platformas indikatorā redzamais uzraksts “Check the front of the train” tieši to arī nozīmē - jāskatās uz vilciena, lai noskaidrotu, kurp tas dodas.

Bet pa tam jau tika atrasta kundzīte (starp citu, kur-kur, bet Londonas pazemē ir visatsaucīgākais personāls no manis jebkur un jebkad satiktā). Kura, kā izrādījās, visu zin. Jābrauc līdz Vestferijai, tur būšot replaement bus, kurš mūs tālāk kaut kur vedīšot.

Nu, ja vajag, tad vajag, Braucam. Solītajā stacijā (pēc apmulsuša meklējumu brīža izrādās, ka tās tuvumā, bet uz stabiem ir papīra lapiņas salīmētas ar bultiņām) ir solīts autobuss, kurā sakāpj daudz cilvēku. Vedīšot mūs līdz suņa salas galam - Island Gardens. Vai mums ir izvēles iespēja? Lai tik ved.

Diezgan interesants guļamrajons, teikšu jums. Simpātisks. Mazu mulsumu gala stacijā radīja tas, ka autobusa pieturvieta nebūt nesaucās Island Gardens. Tiesa, pamanījām, ka visi kāpj ārā (acīgi, ne?). Tad jau kāpām arī mēs. Izrādās, ka blakus esošo DLR staciju tieši tā arī sauc.

Viena pietura ar jamo un esam Griničā. Tipiska niecīgu stāvu apbūve, lai rojalitāšu sabūvētās ēkas izskatās vēl lielākas. Aizdevāmies līdz piestātnei, kur ar salīdzinoši milzīgu vilšanos noskaidrojam, ka Cutty Sark (liels vecs kliperis) vēl nav atlikts savā vietā. Ko padarīs, takš neies tagad jamo pieprasīt, ne? Nopērkam biļetes atpakaļceļam, kurš bija paredzēts pa Temzu līdz Toweram.

Atpakaļceļā ar mazām problēmām (bija agrs) atradām brokastošanas vietu. Meksikāņu iestādījumu, kurš mūs aplaimoja ar dažiem pārsteigumiem. Pirmām kārtām - dikti jo dikti garšīgām kafijām. Otrām kārtām - paprasot, vai vajadzēs klāt maizīti, tiek atnestas divas brankas šķēles maizes, kurām pa vidu ir sasmērēts sviests/margarīns. Nu, tādas šķēles, ka mana varenā mute dabūtu pacīnīties, ja vien man neienāktu prātā gaišā doma tās šķēles ēst pa vienai. Tā arī vienu apēdu.

Lai cik tas nebūtu amizanti, meksikāņu restorāna brokastu piedāvājums sastāvēja tīri no britu full breakfest variācijām. Ar pupiņām, bez pupiņām, ar šķiņķi, bez šķiņķa. Dktās variācijas. Beigu beigās visi tāpat bija gardi paēduši un gatavi doties Griničas iekarošanā.

Pačots, veči. Reāls pačots būvētājiem. Šķiet, ka kaut kādus sava lepnuma elementus briti ir būvējuši netaupot neko. Par to liecina kaut vai Painted Hall. Lai arī agrāk tur bijušās gleznas pie sienām vairs nav redzamas, sienu un griestu gleznojumi ir fantastiski. Principā, ieraugot tur saliktos garos galdus, izskatījās pēc Harija Potera brokastu vietas.

Tieši pretīm ir kapella. Tamajā iegājām un satikām nenormāli žiperīgu britu mācītāju. Te jāpiebilst, ka mēs ar reliģiju esam vairāk uz jūs, nekā tu. Ne mēs tai netraucējam, ne tā mums. Ne tā mūs interesē, ne, cerams, mēs to. Bet tas netraucēja mums noķert to dzīvesprieku un nobaudīt to humora izjūtu, kura var piemist tikai astoņdesmit gadīgam britu mācītājam, kurš kalpo Jūras koledžas (tā šķiet) audzēkņiem, spēj pārlekt pār norobežojošo striķīti, paklupt un par to vēl pajokot, kā arī aprunāties ar visiem klātesošajiem. Super.

Tad, nu, es paņēmu rokā imagināru karogu, nospraudu taisnu līniju uz Griničas observatoriju un sākām doties. Pa ceļam iegriezāmies Karalienes mājā, kurā ir apskatāma tiešām interesanta jūrai veltīta gleznu ekspozīcija. Ieskaitot gleznu, kuru Britu zinātnieki (:) uzskata par pirmo Antakrtikas vai Arktikas aisbergu atainojumu uz audekla. Tiesa, autors šim atainojumam ir pārzīmējis pāri kaut kād vētras ainiņu, kas netraucēja to atklāt ar rentgenstariem.

Ejot ārā no mazās galerijas, pretīm nāk mazs puisīts. Gadi varētu būt astoņi, deviņi. Kaut ko tur runāju ar Inesi par to, ka Observatorija ir jāapmeklē kaut rāpus. Nu, un pēkšņi džekiņš pagriežās un skaļi paziņo “Sveiki, latvieši!” Mulsums uz labu brīdi :)

Kvadātsakne no (pusotra kilometra līdz observatorijai kvadrātā plus daždesmit metriem kvadrātā). Tāds varētu būt aptuvenais noejamais attālums pret Griničas observatorijai apakšā esošo kalnu.

Uzkāpjot augšā pateicoties iepriekšējo dienu nogurumam, šķita, ka ir paveikts spēcīgs varoņdarbs. Tāds, kuru ne kurš katrs var paveikt. Lai arī kritušos pa ceļam augšā nemanīja, ticēju, ka briti ir gana korekti, lai tos momentāni novāktu ar kaut kādām arhaiskām bet muļķu drošām metodēm. Liela bija man vilšanās, kad ieraudzīju sekojošo. Pirmām kārtām, nulltais meridiāns ir smieklīgi īss. Es to biju iedomājies stipri lielāku. Tieši tas pats attiecas uz laukumu, kurā tas ir ievilkts. Smieklīgi mazs. Sasummējot nogurumu un pārsteigumu es apvainojos uz astronomu Flamstīdu un karali Čārlzu otro tik ļoti, ka nicinoši nobildēju nullto meridiānu no malas un pat necentos stāvēt rindā, kurā stāvēja tie, kas vēlējās nobildēties uz tās mazās dzels strīpiņas.

Turpretim, ieejot ēkā, kurā tika dzīvots, pieņemti viesi un pētīts debess jums, ar interesi aplūkoju iedzīvi, dzīves apstākļus, visas tur esošās uzpariktes, zīmējumus un rasējumus. Inčīgi. Ņemot vērā, ka vēl pamatskolas laikos es biju visu apkārtnē esošo bibliotēku zinātniskās nodaļas saturu par zvaigznēm izlasījis ij latviešu, ij krievu valodās, šī man bij tāda kā ienākšana bērnības elku privātajā dzīvē. Sasodīts, cik amizanti sajutos. Man nav it kā nekādu baiso pielūgsmes objektu. Tādu mērķu, ka es pilnīgi uzbudinājuma trīsas izjustu tos sasniedzot, šķiet, ka man nemaz nav. Bet te nu tas bija. Jokaini, bet patīkami. Iespējams, ja būtu bijis viens pats un bez konkrēta tālāko kustību plāna, es tur pavadītu visu atlikušo dienu.

Kāpjot lejā, nolēmām izmest mazu līkumu caur tirdziņu. Izrādās, ka nepareizo. Tas nebija tas, kurā Inese bija bijusi pirms gadiem desmit. Bet tāpat interesanti. Ļoti. Ko tik tur nevar nopirkt... Senu sarūsējušu turku dūcīti no ģimenes archiviem? Lūdzu. Bruņinieka bruņas un ekipējumu? Kāda runa? Vecas zvaigžņu un jūras kartes, grāmatas, porcigārus, dunčus, dakšas, servīzes, ko vien sirds vēlās. Viss, ko brits varētu redzēt savā mājā, ir atrodams tur. Skumji bija, ka vienā stendā bija uzrakstīts improvizēts paldiess zagļiem no kādas juvelierizstrādājumus tirgojušas sievietes, kura tika apzagta trīs reizes vienas nedēļas laikā. Viņa rakstīja, ka vēlas pavēstīt zagļiem, ja tas viņiem sniegšot papildus gandarījumu, ka izzogot viņas dārglietas, viņi ir nozaguši ne tikai mantu, bet arī ilgus gadus viņa dzīves, cerību un piepildījuma. Skumji.

Ārā, protams, stāv stends, kurā gozējas viņu Lapinska versija ar milzīgu daudzumu viniliem. Superīgs tirdziņš. Man patika. Bet ilgi uzkavēties nesanāca, jo bija jādesi uz kuģīti.

Kuģītis tāds paliels. Kapteinis jautrs. Pusstundas tūre pa Temzu līdz Taueram izvērtās interesanta, bildēm bagāta un smieklīga, pateicoties dažiem kapteiņa komentāriem. Piemēram, sākumā viņš pavaicāja, vai te kādam nav dzimumdiena gadījumā. Kad viena meitene ellīgi priecīga pieleca kājās, viņš teica, ka tādā gadījumā, viņam kā kapteinim nevar būt absolūti nekādu iebildumu pret to, ka viņa uzsauc visam kuģim pa dzērienam.

Pa ceļam nācās apstāties kāda apjukuša mazjahtiņas braucēja dēļ, kurš izdomāja stūrēt tieši sejā kuģītim. Nu, un pie baržas, kura tika buksēta uz Vestminsteres pusi, un uz kuras cilvēki vaiga sviedros stellēja augšā vakarā plānotā salūta pirotehniku. Beigu beigās nepaskaidrojot iemeslu, kuģītis kapteiņa vajadzību dēļ uz īsu brīdi piestāja īsi pirms Vestminsteres citā piestātnē.

Man par kaunu sev ir jāatzīst, ka līdz šim man bija šķitis, ka Tauers ir riktīgs Tauers. Viens milzīgs tornis, kurā tad visi cietumnieki tika cietumoti un uz nāvi notiesātie tika nonāvēti. Es pat priekšā nebijs stādījies, ka šī teju vai pirms tūkstoš gadiem celt sāktā būve patiesībā ir milzīgs nocietinājums.

Tā kā pirmdien no rīta bija plānota iepirkšanās tūre, mēs nolēmām palaist pārējos līdzbraucējus brīvsolī pa Taueru, bet paši tomēr atteikties no šī prieka, lai pataupītu sevi. Un kā jūs domājat, ko mēs tā vietā izdarījām? M? Aizgājām ipirkties uz Primarku Oxfordstrītā (kuru stulbā kārtā diezgan ilgi meklējām). Beigu beigās bija čau, Rasma. Viesnīcā pamanījāmies iekrist gultā un neko vairs negribēt.

Man bija sarunāts tai vakarā doties un iedzert kādu pinti kāda dzēriena ar kādu laacz.lv senlasītāju. Kā rezultātā, es ap sešiem izgāju no viesnīcas, iekāpdams metro. Centrālā līnija. Sēdu, nevienu neaiztieku. Un tad sākās. Brauciens ierasto divdesmit - trīsdesmit minūšu vietā izvērtās par diezgan ilgu stāvēšanu starp stacijām un pašās stacijā, jo Viktorijas stacijā esot noklājusies signalizācijas sistēma. Galu galā tomēr nonācu Vestminsterē.

Pa ceļam uz krogu, runādamies ar jaunēkli, noskaidroju ļoti daudz interesantu lietu par dzīvi uz karalienes zemes, strādājot diezgan labi apmaksātu darbu diezgan ar IT saistītā sfērā. Ir daudz secinājumu, bet tos citreiz. Beigu beigās, pa ceļam pieredzēdami milzumu tautu masu, neapejamu karnevālu, noenkurojāmies manis iepriekšējā vakarā noskatītajā krogū. Sarunas, pinte ginesa. Pabs tāds feins. Žēl, ka nevarēja paķert kolorītu, jo visi galdiņi un bārs bija aizņemti.

Desmit minūtes līdz salūtam, sazvanāmies ar pārējiem salūtu skatīties gribētājiem, un dodamies uz Tūkstošgades tilta pusi. Runā, ka tur esot super redzamība un maz cilvēku. Nav jau divreiz jāsaka. Vienam pāri pa plecu soma ar kanonu kaut kādu tur labo un statīvu, kamēr man kabatā iksuss. Abi bildēsim salūtu. Ignorējot to, ka salūts kavējās, tas bija krāšņš. Un nejau tāds, kā pie mums ierasts - piff paff, jo vairāk un krāsaināk, jo labāk. Nē, tur bija tiešām pārdomāts viss līdz pēdējai vīlītei. Uz beigām aizgāja mazs perebors, bet to var arī piedot.

Beigu beigās pēc salūta izstaigājām mazliet sitiju un no St Paul's devāmies ar metro mājup. Pa alum/vīnam un gulēt. Kā par skādi, neskatoties uz pēcginesa loo apmeklējumu, man pēc salūta acis sāka lēnām dzeltenoties. Diemžēl, publiskā tualete sitijā bija slēgta. Un svētajā stacijā tādas vispār nebija. Nav jau liela bēda. Izkāpām Tottenham Court Road nolūkā no sākuma atrast SOHO, tad to apmeklēt, pēc tam atrast čainataunu un to arī apmeklēt. Pavaicājot par tualeti, man tiek laipni norādīts uz pāri ielai esošo makdonaldu. Atcerējos, ka pie viņiem tā ir normāla prakse un devos izjust otro lielāko tās dienas atvieglojumu pēc iekrišanas gultā.

Es par SOHO biju dzirdējis tikai nostāstus. Un visus tos tautiešus, geju bārus un beggars tādos kvantumos vienuviet nekad nekur nebiju redzējis. Noskatoties, kā pie geju disenes ieejas apsargs makten cieši izčamda katru iekšātiktgribētāju, sapratu, ka viņam tas ir sapņu darbs. Ne viņu var par seksuālu uzmākšanos iesūdzēt, ne nu kā. Tas ir viņa darbs. Čainataunu neatradām.

Viesnīca un čučt. Mmmm.

Rīt mēs dosimies uz Leisterskvēru iepirkt pēdējā brīža biļetes iekš TKTS uz tāvakara mūziklu, ēdīsim brokastis pie Krunkainā Ķiruga, veiksim otro iepirkšanās tūri Oksfordstrītā, kā arī fascinēti būsim par kādu gardumu veikalu.