← Uz sākumu

Londona 2008 #4

2008. gada 24. septembrī, 6 komentāri

Rīts. Patiesībā bija plāns, ka no rīta varētu aizskriet uz Taueru. Kurš tika nahrenizēts tad, kad zvanīja modinātājs. Par daudz vazāšanās un iespaidu.

Beigu beigās, cēlāmies un devāmies uz Leisterskvēru. Mani pārsteidz, ka daudzas vietas neizrunā tā, kā pēc rakstības varētu šķist. Leisterskvērs, piemēram, rakstās kā Leicester sq. Ej nu saproti tos britus...

Braucām līdz Oxford circus un devāmies meklēt skvēru. Mazliet sajaucām destinācijas, jo iepriekš bijām braukuši līdz Picadilly circus. Un tagad uzdevums šķita mazliet savādāks :) Bet, nekas. Atradām čainataunu. Atradām čainataunā pabu (kontraversāli, ne?). Pabs saucās “Krunkainais Ķirurgs”. Pa senlatviešu modei būtu “Pie Krunkainā Ķirurga”. Tas gan netraucēja mums tur būt pirmajiem apmeklētājiem un paēst dikti garšīgas brokastis. Atļāvos paņemt slaveno britu burgeri, kurš sākumā šķita, ka nav nokožams. Izmēru dēļ. Bet kaut kā pievārēju. Nu, un kafija. Garda bija, jā. Nākamajā rītā dzēru Stārbuku kafiju, kas bija kaut kāds čurūdens.

Pabs, dīvaini, nekādas atsauces uz ķirurgu sevī neslēpa. Vienkāršs paliels pabs, kur uz cienām durvīm rakstīts, ka aiz tām ir “tualetes un papildus sēdvietas”, kas kopā lasot izklausījās jokaini. Projektors, diskobumba, lieli televizoru (futbolam, regbijam un citiem nacionālajiem sporta veidiem optimizēti, šķiet), spēļu automāti un ne pārāk viesmīlīga bārmene. Tur es pirmo reizi saskāros ar čeku, kurā pats varēja ierakstīt atstājamo dzeramnaudu. Tā kā norēķinājos ar karti visur, kur vien bija tāda iespēja, šo pasākumu man nācās parakstīt pēc norēķiniem. Tad, nu apmulsu. Un rezultātā meitene palika bez tējasnaudas ;(

Tad nogājām dažus kvartālus un manas orientēšanās spējas (ha!) palīdzēja atrast pareizo skvēru ar pareizo kiosku. Kiosks TKTS. Tas ir kiosks, kurā ar atlaidēm (dažiem šoviem gan par pilnu maksu) var nopirkt biļetes uz dažādiem Vestendas un citu Londonas teātra izrāžu, komēdiju stendapu un mūziklu performancēm. Atlaides visbiežāk ir 25% - 50%. Tu aizej līdz kioskam, noskati tīkamu izrādi un cenu uz displeja, tad ej un nopērc. Jāņem vērā, ja atmiņa neviļ, ka norēķinoties ar karti tiek ņemta šāda tāda komisija.

Vēl viena īpatnība - tev nepiedāvās vietas izvēli. Tiesa, jāpiebilst, ka viņiem ir politika, ka pirmās tiek pārdotas biļetes labākajās no pieejamajām vietām. Neskatoties uz vietu, cena būs viena un tā pati. Pagājušogad bijām uz Cabaret. Tikām sēdēt trešajā rindā ;)

Šogad nosvērāmies par labu We Will Rock You. Trīsdesmit mārciņas no galviņas, kas rezultējās divās kabatā ieslidinātās biļetēs - sallī (pie mums - parterā), K rindā, kreisajā pusē.

Tad nobildējos pie Čārlija Čaplina un devāmies uz Oksfordstrītu. Nebija vēl visiem viss nepieciešamais un solītais sapirkts, tāpēc par mērķi nostādījām M&S.

Vēlējos pa ceļam iecilpot Applebodē, bet nokļūdījāmies ar ielu un Rīdžentstrītas vietā aizvilkām pa Piccadilly. Bet tas nekas. Atradām superfeinu saldumu un tējas veikalu. Bildēs piemirsās nosaukumu ietvert, tāpēc, ja nemaldos, tas bija “Fortnum & Mason”. Nezinu, kā ar saturu saldumiem, bet iesaiņojumi bija pa smuko, iekārtojums pa smuko. Uz visa fona dikti smukas bija vitrīnas. Diemžēl manam iksusam nav polarizācijas filtra (:), tālab bildes izpaliks.

Beigu beigās atmetām cerības nonākt no Pikadillī uz Oxfordstreet. Devāmies uz Grīnpārka metro, nolēmu, ka vismaz reizi mūžā kaut kad jāpaliek ir kādā Ritz viesnīcā, un braucām uz Oksfordas apli.

Protams, izejot uz Oksfordstrītas, izdevās sajaukt virzienu raitā gaitā lēkšojām prom no Haidparka un ieplānotā M&S. Tas nekas, iegājām, šķiet, John Lewis veikalā. Tajā lielajā milzīgajā ēkā, kurā pazūd visi un vienmēr. Šoreiz izdevās tikt sveikā cauri :)

Bet, tas nekas. Es pamanījos jau noskaidrot pie informācijas tantiņas, ka mūsu virziens nesakrīt ar viņas rādīto Haidparka atrašanās vietu. Nu, un pēdējā skriešana pa veikalu varēja sākties. M&S izstaigājām visus stāvus. Sapirkām visu, kas bija jāsapērk.

Pārtikas nodaļā es, protams, izpildījos pie pašapkalpošanās kases kā īstens latvietis. Es pa miglu atminējos, ka tās kases ir paredzētas maziem iepirkumiem līdz pieciem aitemiem. Nopētīju, ka no astoņām kasēm septiņas ir brīvas, es, nespringstot sāku skanēt un bāzt maisiņā visu. Vienā brīdī aparāts man skaidrā angļu mēlē paziņo, ka nu gan būs gana, lai es savācot maisiņu. Savācu maisiņu, gribu skanēt tālāk, bet šis saka - nekā. Maksā ragā, vecīt. Es norēķinos ar karti, ievadu pinkodu. Viss OK. Turpinu ar atlikušajiem dažiem pirkumiem. Nesatraukts paveros pār plecu un konstatēju, ka ir rinda...

Kaut kā pielauzu to aparātu turpināt skaitīt manas preces un summēt naudu. Bet, kad ievietoju karti apmaksai, jamais to apēd un paziņo, ka tūliņ ieradīsies viņa kolēģis cilvēka veidolā un man “palīdzēs”. Es vēlreiz palūru uz rindu, kura jau sāk mazliet neizpratnē vērties uz mani. Paraustu plecus. Pēkšņi parādās roka, kura kaut ko nospiež uz displeja, iedod man irbuli un norāda, ka tur un tur ir jāprakstās. Nu, es to izdaru, pinkodu man neviens neprasa, karti atdod. Savācu pirkumus un desoju nafig.

Nolemjam, ka uz Marble Arch metro jāvelkas baisais gabals. Tālab aizčāpojam uz autobusu pieturu, jo tajos der metro biļetes, un brauksim ka nu ar to. Jau esam pamanījušies divas reizes ar jamajiem izvizināties, tāpēc ir aptuvena nojausma par cipariem, kuri der un kuri ne. Kā gadījās, kā ne, bet nekļūdījāmies.

Atlikusī diena tika pavadīta atejot no skraidījiena pa M&S, gaidot vakaru.

Vakars klāt, mēs jožam uz centru. Tā pati smukā ar mazajām flīzītēm izdaiļotā Tottenham Court Road metro stacija un pāri pa ielu ir arī Tā Vieta, kur notiks pasākums - Dominion Theatre.

Pie ieejas pārbaudīja somu, bet smūtiju neatņēma :) Pirms izrādes visiem sasolīja pa muti un izvadīšanu, ja izmantos ierakstīšanas aparatūru un lūdza raportēt par cilvēkiem, kas uzvedās neforši, lai tiem arī varētu ierādīt, kur britu vēži ziemo. Nu, un sākās...

Salīdzinot ar Cabaret, no storija un jēgas tur bija niecīgs daudzums. Bet tas, kā tai pašā niecīgajā stāstā ir integrētas Queen dziesmas, kā tur ir pārdomāti dialogi, personvārdi, kā spēj dancāt un dziedāt aktieri... Vāks. Izrāde bija divos cēlienos, kopgarums ar pārtraukumu ir 2h 40min. Pirmais cēliens aizlidoja vienā setā. Otrais cēliens, diemžēl, turpinājās tāpat kā pirmais, bet cilvēki pēc pārtraukuma jau gribēja kaut ko ašāku, kaut kādu developmentu, kurš ieradās otrā cēliena otrajā pusē.

Principā, man trūkst vārdu, lai aprakstītu to, ko es redzēju un kā man tas viss patika. Mūzikls ir taisīts ar mega cieņu pret Queen un Frediju Merkūriju in particular. Jā, ir dažas dziesmas, kuras viņiem diez vai vajadzēja izpildīt, jo Merkūrijam tās sanāca, bet nevienam citam nesanāk. Diezgan liela škrobe bija par to, ka džeks nespēja “Bohemian Rhapsody” izvilkt sākumu, bet tas bija īss brīdis. Beigās aizgāja.

Vēl sajūsminājos tīri no tehniskā viedokļa par ekrāniem. Nevarēja saprast, kas par tehnoloģiju tika tajos izmantota. Tā nebija projekcija - dikti spilgtas un košas krāsas, kā arī tie paneļi kustējās izrādes laikā un bilde visu laiku uz katra no tiem bija ideāli centrēta. LCD arī ne, mazliet par lielu. Plazma? Vai tad to var tā kustināt un kratīt? Moš OLEDi? Bet tie takš ir ellīgi dārgi. Kaut arī, ja ņem vērā, ka viņi maksā Mejam un Teiloram par dalību projektā, Mejam par aksidentālu dalību atsevišķās izrādēs, EMI autortiesības, Viktorijai Bekhemai par viņas vārda valkāšanu, utt

Mazliet nokaitināja kaut kādi skatītāji, kuri uzskatīja, ka “Who Wants to Live Forever” pēdējā pantiņa laikā ir jāuzsvilpj. Lai jautrāk. Te ir vietā piebilst, ka mums aiz muguras bija viena meitene, kura svilpa tad, kad vajadzēja, bet darīja to tā, ka man nācās ausis taisīt ciet. Es biju autā, ka čika tā var svilpt. Un bez pirkstiem!

Kopumā šovs bija super. Ja neskaita dažus aksidentus, dziesmas izpildītas ļoti labi, joki gana, ikgadējā teksta minimāla adaptācija tekošajiem notikumiem arī ir, utt. Viņi nevienā dziesmā, šķiet, neatļāvās izmainīt vairāk kā vienu vārdu. Un arī tas bija ļoti veiksmīgi.

Mīļākie tēli? Fetišs, bet abi divi skotu/velšu aktieri. Nav brīnums, ka skoti močīja angļus. Viņiem savā izloksnē perfekti padodās varonīgas un iedvesmojošas uzrunas. Riktīgi fetišs, ne?

Pēc teijātera nemarinējām un devāmies mājup.

No rīta pamodāmies, knapi sapakojām čumodānus. Pilni, maitas. Nosvēru smagāko - 15,3. Lidostā izrādījās 15,4. Fū. Braucām uz līverpūles ielu, kāpām Stanstedas ekspresī, iečekojāmies bez rindas pa smuko, izgājām drošības procedūras bez aizķeršanās, tikām lidmašīnā bez problēmām, lidojums mierīgs. Ja neskaita to, ka man dēļ iesnām vienu brīdi šķita, ka es labprāt izkāptu. Uzacīs dūra tā, ka mas nelikās. Jebkuru nāves veidu es tobrīd biju gatavs pieņemt. Nu, un vēl pamanījos ieiet labierīcībās pirms turbulences un sākt mazās darīšanas tās laikā.

Brauciens izdevies. Vai nākamgad uz Londonu, nezinu. Vestenda, tiesa, ir ļoti vilinoši. Tā ir tāda lieta, kuras dēļ vien ir vērts aizšaut uz vienu vakaru turp. Gribās uz ar Ami aizdoties līdz Legolandei Dānijā. Un otrajā braucienā gribētos uz Parīzi. Varbūt sadūšošos vēlreiz uzkāpt ar kājām līdz trešajai platformai Eifelī. Bet nevar jau zināt. Ekonomika ir tur lejā, pavilks līdzi visu. Ja jāizvēlās, tad brauksim ar meitiņu un Parīze lai paliek pensijas vecumam :)

WWRY bija labs punkts uz braucienam. Vēl, protams, ir mācība par staigāšanas apjomiem. Nav ko pārspīlēt. Visu tāpat nepaspēsi. Labāk ar prātu pieiet un lēnām, tad no tā paša viena tu iegūsi daudz vairāk nesteidzoties, nekā no diviem steigā.

Rīt dažas bildītes.

Tu atbildi augstāk redzamajam komentāram. Atcelt

Gravatar Mārcis

2008. gada 24. septembrī, plkst. 10:50

Mūzikls izklausās, ka ir bijis laba lieta. Ar iesnām lidot nedrīkst! Var galus atdot! :) Reiz arī lidoju ar iesnām un gandrīz izrubījos pie beigām. Secināju, ka vieglāk pārdzīvot, ja galvu tur augšā un rūpīgi blenž griestos. Ja nolaiž galvu tad momentāli ir pī.

Gravatar Bedtime

2008. gada 24. septembrī, plkst. 17:33

Normālā angļu pabā viņi drīzāk apvainosies, ja dosi dzeramnaudu. Lieliskākā angļu (britu) tradīcija. Aizej pie letes , pasūtini, un miers. Un nekādi izbadējušies viesmīļi, kas tur rukā par minimālo algu un kuru dzīves līmenis no manas dzeramnaudas atkarīgs. Nevajag man pirktu laipnību.

Gravatar Kakjis

2008. gada 25. septembrī, plkst. 09:07

Tā pati smukā ar mazajām flīzītēm izdaiļotā Tottenham Court Road metro stacija <---- šitie un citi letiņu pāķa citāti vnk nogalina! Nelasīju visu, bet jācer ka par pisuāriem koptualetēs nejūsmoja...

Prasu vēlreiz - šo visu tuftu tiešām raksta Laacz? Drausmīgi aprobežoti, kā āzis uz jauniem vārtiem. :(

Gravatar laacz Autors

2008. gada 25. septembrī, plkst. 09:10

Kaķi, jā, to raksta laacz.

Gravatar Mjāa

2008. gada 26. septembrī, plkst. 00:29

Aprobezhots, Kakji, soreiz shkjiet tieshi Tavs komentaars, bet dzivee droshi vien vajadziigi arii shaadi uzpuutiigi ruugumpodi ar tukshu vidu, kaa Tu... Nu, lai dziivee buutu interesantaaka... :)