Palasot pirmās Latvijas laiku tekstus (precīzāk - moderētos un pieskaņotos Ulmaņlaiku) rodas jautājums - vai kāds ir rakstījis kādu referātu vai ko nu tur par tā laika PR gājieniem? Lingvistiskajiem labirintiem un psicholoģiskajiem paņēmieniem? Es lasu un nenobrīnos, ku vienkārši, saprotami un, ja godīgi, pacilājoši tie ir.

Piemēram, Ulmaņa “Draudzīgs aicinājums” ir tīri pamudinošs teksts.

Draudzīgs aicinājums

Tauta ir modusies, tauta ir modusies uz jaunu, jauku dzīvi. Atmoda aptver saimniecisko un garīgo dzīvi. Modušās ir pilsētas, modušies ir lauki. Bet vēl arvienu gaisma gaišāk plūst pilsētās, tomēr lauki prasa savu tiesu, prasa neatvairāmi. Savu dziņu pēc gaismas, pēc gara un prata izkopšanas lauki rāda un arī pierāda darbos: dibinās mazpulki, biedrības atjaunojas, apvienojas, skolas atver savus logus, skolotājs atkal iesoļo sava pagasta sabiedriskajā dzīvē.

Grāmata, cilvēka vissirsnīgākais un uzticamākais palīgs, atgūst veco cieņu, atgūst savu vietu; vairojas teātra izrādes, koncerti; sabiedriskās ēkas, iesāktās steidz uzcelt, uzceltās un gatavās grib pušķot un greznot; nāk prasījumi pēc mūsu mākslinieku darbiem, gleznām un c, bet visvairāk prasa pēc grāmatām, jaunākajām, vērtīgā-kajām. Mūsu lauku bibliotēkas skolās, biedrībās, pagastu namos ilgāku laiku nav papildinātas. Bibliotēku pārzinātāji bez grā-matu lasītāju, bez kaimiņu, bez plašākas sabiedrības palīdzības nevar grāmatas atjaunot, bibliotēkas papildināt.

Iesim viņiem talkā!

Atminēsimies, ka bibliotēka ir mums katram savā pagastā, un ja ne savā pagastā, tad vismaz katram sava tēva pagastā. Patukši ir ari grāmatu skapji pagastu skolā, kurā mēs kādreiz esam gājuši. Kaut arī tālu projām dzīvodami, atminēsim savu pagastu, savu tēva pagastu, kaut domās atgriezīsimies uz savu veco skolu.

Iesim viņiem talkā!

Sniegsim viņiem daļu no tā gaišuma, kas mums tomēr vieglāk sasniedzama. Dāvināsim viņiem grāmatas, gleznas, mākslas darbus, palīdzēsim katrs savai vecajai skolai tikt pie laba mūzikas instrumenta. Daudzas skolas, daudzi biedrību nami ir vēl vienmēr bez sava radio. Mūsu baznīcu sienas ir kailas un aukstas, lauku baznīcu zvani savām vecā laika skaņām visai grūti spēj sirdis sasildīt un tās kopā aicināt. Tādēļ arī tik reti dzirdam tos skandinām. Kam mājās daudz grāmatu, daudz gleznu vai citu skaistu mākslas darbu, ziedosim, dāvināsim daļu no tiem katrs sava pagasta biedrībai, katrs savai pagasta skolai.

Sazināsimies, sarunāsimies viena pagasta piederīgie, kas dzīvo vēl dzimtā pagastā un kurus dzīve aizsaukusi prom no dzimtenes.

Nebūs mums tautskolas, kas nebūtu pirmo gaišumu dzīves ceļā līdzi devusi simtiem un atkal simtiem skolnieku. Simts, divi un trīs simti, tagad dzīvē savās vietās nostājušies, droši vien būs spējīgi daļu sniegtās gaismas dot atkal atpakaļ savai vecajai skolai, lai spēcinātu šo stiprāko mūsu tautas gaismas avotu, lai spožāk gaisma atspīdētu tiem, kas tagad mēri ceļu uz šīm skolām.

Savu atsaucību šim aicinājumam katrs, kas to vēlas, var izrādīt, tieši sazinādamies ar savas pagasta skolas skolotājiem, biedrī-bām, pagasta vecāko.

Ir arī otrs ceļš un otra iespēja — var ņemt palīgā šajā gaismas nešanas darbā mūsu Kultūras fonda darbvedi. Kultūras fonds labprāt saņems pretī ziedojumus naudā un grāmatās, kā arī citās mantās, nosū-tīdams tos uz norādītām vietām. Par ziedoto naudu, saskaņā ar norādījumu, Kultūras fonds iegādāsies uzdoto. Ja lielākiem mērķiem būtu uzkrājamas lielākas summas, Kultūras fonds labprāt uzņemsies šo summu uzglabāšanu līdz viņu izlietošanai nospraustam uzdevumam.

Tāpēc atkrīt (vajadzība dibināt komitejas atsevišķām skolām, biedrībām, pagastiem. Tai vietā stāsimies tūliņ pie darba un vēl šo pavasari, bet katrā ziņā pirms 15 maija, katrs atminēsimies savu pagastu, savu jaunības dienu biedrību, savas bērnības skolu. Tā rīkodamies mēs īsā laikā brīnumus izdarīsim kultūras celšanas darbā.

1935. gada 28. janvārī.
      K. Ulmanis, ministru prezidents.