Neesmu diktais nepopulāru filmu skatītājs. Kaut kā grūti saņemties, lai arī filma beigu beigās var izrādīties laba. Viena no retajām neholivudas filmām, kuru noskatījos nesen un guvu baudu, ir “Once”.

Steven Spielberg was quoted as saying "A little movie called Once gave me enough inspiration to last the rest of the year." When informed of Spielberg's comments, director John Carney told Sky News, "in the end of the day, he's just a guy with a beard." At the time of this interview, Carney himself was also wearing a beard

Pieklājības pēc, izklāstīšu šī īru kinematogrāfa darba sižetu. Kāds īru dziesminieks, kurš spēlē Dublinā uz ielas, satiek kādu čehu viesstrādnieci, kas arī izrādās esam dziesminiece. Īru dziesminieka tuvākās nākotnes plāns ir ierakstīt savu dziesmu demo disku un doties uz Londonu karjeras izaugsmes meklējumos. Dziesminieces tuvākās nākotnes plāns līdz ar to pieskaņojas dziesminieka plānam un viņi kopīgiem spēkiem attīsta jauki romantiskas, lai arī platoniskas attiecības, dabon bankā kredītu un to demo disku ieraksta par akomponējošo grupu ar viltīgu verbālu izgājienu palīdzību pieaicinot kādā citā Dublinas šķērsielā muzicējošu trio. Principā, nedomāju, ka kaut ko saspoilošu, pasakot, ka filma ir absolūts pozitīvisma iemiesojums - no pirmās līdz pat pēdējai minūtei.

Ar dažām atkāpēm (piemēram - iemesls, kāpēc viņi bankā kredītu tomēt dabūja) dikti patika nesamudītais, sirsnīgais sižets. Viesstrādnieku komponente varētu būt, ka pietuvināja filmu. Tāpēc, ka latvietim viņa valsts populārākā eksporta prece uz Īriju ir cits latvietis.

Un tomēr, vēl viena lieta, bez kuras filma nebūtu ij ne uz pusi tik laba, ir tās mūzika. Neskatoties uz to, ka neesmu muzikālu filmu piekritējs, te tā bija kā neatņemama sastāvdaļa tieši tam momentam, kurā dziesma parādās. Vizuāli tipiski īriskais Glens Hansards, kurš 13 gadu vecumā ir pametis skolu, lai spēlētu (mūziku:) ielās. Tieši tāpat filmā ļoti labi ierakstās viņa muzikālā (un arī dzīves) pavadone - čehu meitene Markéta Irglová.

It sevišķi smeldzi uzsita pasākums krogū. Ir palaimējies pašam būt klāt tādā, kad ciemojāmies pie Ulda Galvejā. Principā, vakara pusē krogū salasās no tuvas un tālas apkārtnes sanākuši cilvēki, kuri piedalās tādā kā kopīgā dziedāšanā. Vecs vai jauns, viņš vai viņa - viena alga. Viens spēlē ģitāru, citam līdzi vijole, vēl kāds pūš ermoņikas va arī staipa akordeonu. Pārējie, kas spēj, dzied - individuāli vai korī, tas kaut kā automātiski koordinējas. Visi absolūti nepiespiesti sēd pie galdiņiem, malko ginesu un muzicē. Toreiz Galvejā asaras saskrēja acīs, kad vakara noslēgumā onkulītis, kuram gadu skaits bija ne pārāk tālu no pirmā simta, ar savu drebošo balsi skandēja kādu senu īru tautasdziesmu absolūtā klusumā (vienā brīdī kaut kādi ne vietējie izlēma čukstus kaut ko pakomentēt savā starpā, bet ātri tika apklusināti).

Filma pati ir ieguvusi skatītāju simpātijas balvas Sandensas un Dublinas filmu festivālos. Tituldziesma “Once” “Falling Slowly”, savukārt, 2008. gadā ieguva gremī un oskaru.

Noskatīties iesaku un no pieciem lācīšiem izsniedzu četrus ar pusi.

Atcerējos, ka piemirsu piebilst. Man visvairāk tika dziesma, kuru viņš izpildīja uz tukšas ielas vēlā vakara stundā - “Say It to Me Now”, kad iepazinās ar filmas partneri.