Nu nezinu, man bērnībā vienmēr riebās tās konfektes. Papīrs vienmēr bija pielipis un arī garša bija fujīga. Noteikti ne favorītās, ne vajadzīgākās konfektes. Par "garšo kā bērnībā" - gan jau, ka atminēties var. Ja negaršotu tā, tad asociācijas nerastos. Droši vien taču tāpat, kā atminēties, ka skuju koku zari smaržo tāpat, kā bērnībā vai skaidas to dara tāpat. Tas jau arī rada to dežavū, kas liecina, ka atminēties var gan.

Es lieliski atceros, kā garšoja burkānu sautējums vai vakardienas gurķu salāti bērnudārzā. Vēl tagad šķērmi sametas. Un "gotiņu" garšu arī atceros. Skrīveriem tā garša patiešām ir tuva, par Saldu nezinu. Absolūtā klasika - kā smaržo 1. septembris. Vai Jāņi. Un nesakiet, ka vārdu salikums "smaržo/garšo pēc Ziemassvētkiem" jums neko neizsaka.

es esmu diezgan pārliecināts, ka tarhūns senāk garšoja bik savādāk nekā tā figņa ko mums tagad cenšas iesmērēt

Bet zāle gan bija zaļāka!

rick'james -- Gruzijā taisa īsto tarhūnu (LV tik tiešām ir kaut kāda figņa). Gan krāsa, gan smarža, gan garša atbilst! :) Pudeles gan mūsdienīgākas, bet anyway -- ļoti pozitīva pieredze. Tā kā visiem, kas brauc uz Gruziju, pieprasiet, lai atved "īsto" tarhūnu.

Vislabākais širpotrebam dabūjamais tarhūns ir RIMI stikla pudelēs. Tur to tirgo puslitra, litra pudelēs, šķiet, arī vestu no Gruzijas. Gotiņas agrāk bija cietākas, bieži vien bija grūti izlobīt no papīra. Tagad vai nu ir mīkstas vai arī drupanas.

ehh bērnība: limonāde, tarhūns, sajāni, meža ogu, baikāls, senču alus ;)

Vispaar jau vismaz MAXIMAAS ir Tarhuuns no Gruzijas (gruziiniska etikjete) ... :)

gotinhas, kursh gan taas neatceras, sen gan nav eestas :)

es kaadreiz vispaar domaaju ka taadas razho TIKAi un vieniigi Skriiveros :), bet tad kad Skriiveru kombinaatu gribeeja klapeet ciet (pirms 4 gadiem) to paarnheema Saldus. Saldus razhotne gan ir ~11 gadus, Skriiveru ~53.

Manas iecieniitaas bija ar kokosiem

pierunaaji - naakamreiz peerkoties pakhershu arii taas :)

Epizodiski vietā es gan liktu fragmentāri, lai gan varētu to norakstīt uz Ļāča žurnalistisko manierīgumu. Britu zinātnieki apgalvo, ka smaržas ir tās, kas atmiņā saglabājas vis precīzāk, bez izmaiņām. Tāpēc ar smaržu var paņemt viskonkrētāk. Labi jau labi, ne britu. Varbūt ebrēju vai tuviešu. Bet nepiekrist nevar šākātā.

senais kvass, saldējums, desa, maize (ķiegelītis veikalā silts tikko no ceptuves, bez plastmasas maisiņa)... nesen ēdu Baltkrievijā saldējumu. nekas nečirkstēja starp zobiem (nesaprotu, kas tais modernajos pie mums čirkst (kā smiltis) -augu tauki, vai), jā, tā kādreiz bija...

Kā - Ūdens čirkst. Ledus.

Tak inki, maiji un pārējie turienieši notikumus atcerējās pēc smaržām. Lielos godos sapakoja gaisu, smakas , smaržas un specifiskas smaržas, un pēc daudziem gadiem, verot vaļā, jutās kā ielikuši VHS kaseti paskatīties. ^^

Pēc bērnības garšo cepti amway garie makaroni!

jap. gotiņu problēma ir aktuāla, bet mani vēl ļoti satrauc ar cukuru iebiezinātā piena (pilnpiena) liktenis - nu neražo neviens vairs tik pat garšīgus kā padomju gados nāca ārā metāla bundžiņās ar zilo etiķeti, laikam Rēzeknē ražoja :(

es savukārt esmu pāris reizes pircis iepakojumos piena cīsiņus, mēģināts ir tos vārīt ... bet kaut izstiepies, neesmu ieguvis to pašu garšu kas bij tos ēdot centrāltirgus piena paviljonā ~ pirms gadiem desmit. kaut kā pavisam citādi tie tur garšoja, pavisam citādi.

rick'james, kā jau tev te teica, Rimi un Maximās ir Gruzijas tarhūns stikla pudelēs. Manuprāt, tas garšo tāpat kā mūsu bērnības tarhūns.

Lūk šis ir garšīgs Tarhūns:

http://www.evielas.lv/assets/0001/0905/070520071168_big.jpg

Atvaļināts ģenerālis savam joprojām kalpojošajam raitniekam saka - tu atceries cik garšīgi bija tie ceptie kartupeļi ko tu man uztaisīji pēc tās lielās kaujas? Tagad tev vairs tādi nesanāk nezkāpēc.

• Es jau varu izcept, bet diez vai jūs TAGAD tos ēdīsiet - toreiz cepu sveču taukos...

Tā ir ar senajiem, labajiem laikiem, kad zāle bij' zaļāka & debesis zilākas :)

Mhh, tas jau atgādina par tiem ļaudīm, kuri par kaut ko saka "garšo pēc sūda". Plaša pieredze cilvēkiem. :)

Nu to jau es arī domāju. Bet tie Cido viltotie Tarhūnii gan ir drausmīgi :D

Es jau labu laiku esmu nonācis pie atziņas, ka visi šitie "agrāk garšoja/smaržoja labāk" ir nekas cits, kā idializēta bērnība. Gan jau ka psiholoģijā šī tēma ir izpētīta krustām šķērsām, būtu interesanti palasīt 5 rindkopas garu apkopojumu par to :)

SELGAS cepumi (viena veida ONLY), Buratino limonāde, krāsainie zirnīši (konfektes), īrisenes KIS KIS :) Tas no tiem laikiem, kad tukša limonādes pudele maksāja 0.20 rubļus...

padomjlaikos gotiņas ražoja VAIRĀKOS rūpkombinātos, iespējams pat visos. tie visi bija saistīti patērētāju biedrības uzņēmumi. es vairāk atceros Smiltenes rūpkombinātu, pat mēģinājis vienreiz mācījies tās končas tīt iekšā papīriņos. (neizdevās :) )

Kad tiek pacelta tēma, kas pietrūkst no agrajiem laikiem, es vienmēr saku: "A, kur poņčiki pazuda?", vienkārši tādu nav. Ir tei pakaļdarinājumu ar neīsto zapti un ne tādu mīklu, kvalitāte tuvu nullei! Ja kāds var padalīties, kur var dabūt poņčikus, kas garšo kā pirms 15 gadiem?

Dzīvoju kādreiz Priekulē (Liepājas rajons), mamma strādāja Vaiņodes rūpkombinātā, kas atradās Priekulē. Tur ražoja buratīno limonādi, gotiņas, griļjažu, marinētus gurķus, tomātu sulu, ķirbju sulu utt. Pats esmu bijis gotiņu radīšanas procesam klāt, varu teikt tikai vienu esmu atēdies tajos laikos taisītās gotiņas un griljažus un cik ir pirkti rimi un citos veikalos, negaršo neviens izstrādājums vairs kā toreiz... Tajos laikos nekāda herņa netika bērta klāt, viss dabisks. Tas pats attiecas uz maizi. Arī maizes ceptuve bija netālu no mājām, gājām kļaņčīt saucamos "brāķus" (maizi ar defektiem, plīsusi utt), batons un ķieģelītis bija neaprakstāmi garšīgs, a tagad salmi tā maize, nav izteiktas maizes garša, kurnu vēl miltu smarša no batona garozas :) Nolāpīts...

Gotiņas (man garšoja/garšo vēl nesacukurojušās, staipīgas, šīm gan nejūtu kādu atšķirību garšā), graudu maize (pa 6 kap.), mazie radziņi (5 kap.), šerbets, kad vēl bija ar lazdu riekstiem (1.40?), kvass no mucām 6 kap. lielais kauss) (runā, ka tadu varot dabūt arī mūsdienās), plombīra saldējums, pildīts uz vietas kraukšķīgās vafelēs (20 kap.), eskimo, kad vēl bija apaļais, plakanais vairs nebija tas (20 kap.), ehh

Irisa Zelta telēns arī garšoja savādāk :/

Gotiņām garša un konsistence pēdējos 20 gados īpaši nav mainījusies. Laikam recepte un tehnoloģija saglabājusies. Taču labus īrisus ar uguni jāmeklē. Lielākai daļai būs iebiezināto pienu noskauduši, jamie sausi un drūp kopā, kas sux.

Visu beerniibu nodziivoju Salduu un varu teikt, ka patreiz pieejamaas Saldus gotinjas ir visliidziigaakaas tam, kuras razhoja arii agraak, bet ne gluzhi taadas pashas.