Šodien redzēju skatu, kuru ar pārliecību varu ierindot iespaidīgāko manis redzēto skatu saraksta augšgalā.

Ap pusastoņiem braucu ārā no Mārupes, kad vienā brīdī kaut kas nozibsnī un uz dažām sekundes desmitdaļām viss visapkārt apkārt paliek elektriski zils. Tā, it kā kāds būtu ieslēdzis kaut kur mega spēcīgu prožektoru. Efekts līdzinājās zibens atblāzmai, bet tam (zibenim) nebija kur rasties, kā arī viss bija izgaismots daudz intensīvāk. Un tad, kad šī iluminācija izzuda, apkārt kļuva ļoti, ļoti tumšs. Pirmā doma, protams, bija - apžilbu - gan jau aties. Taču, pēc dažām sekundēm sapratu, ka reģionā, izskatās, ir izbeigusies elektrība. Automātikai uzslava - pēc īsa brīža apkārt esošajā tumsā ar dažādiem intervāliem sāka slēgties iekšā tikko pazudušais apgaismojums. Un šis skats kā kopā, tā katra tā fāze atsevišķi nebija no sliktākajiem.

Nezinu, vai tas ir profesionālais kretīnisms, bet pēc apjausmas par to - kas notika, man ausīs sāka pīkstēt deviņdesmit deviņi "upši". Negaidīti un uzstājīgi.

P.S. Šovakar man bija pirmais brauciens pa šādu meteoroloģisko nelaiku tumsā. Lai arī baiso stresu nenoķēru, tomēr neomulīgi vietām bija. It sevišķi tāpēc, ka šo maršrutu pie stūres veicu pirmo reizi (brauc tur, pārbrauc pāri tad, kad beigsies, tad brauc tur, tad griezies tur, un tad jau tu zināsi). Cilvēki, kuri piemirst izslēgt tālos uguņus, pēkšņie melnie bojāgājēji, fūru dāsni uzmestais ūdens, rises un peļķes, un tas viss principā mazredzams. Un vēl, protams, neizgaismotie posmi (it sevišķi dažas gājēju pārejas) Jelgavā... Bet vēl jau visa ziema priekšā to apgūt :)