Ziemas prieki un padoms kā nenokaltēt eglīti
Vēlējos uzrakstīt par ziemas priekiem, bet, sasodīts, nevelkas kopā vārdi. Salatēti, atnes man vairāk grafomāna iedvesmas jebkurā ar mani savietojamā veidā.
Ledus. Bērnībā es ar ledu biju uz Tu. Dīvoju Lubānas ielā 12, ja atmiņa neviļ. Māja fiziski, tiesa, atradās uz citas ielas. Un ar vārdu “atradās uz” es domāju burtiski - iela gāja zem tās. Tas bija Daugavpus dzelzceļam, kas nozīmēja tikai dažu minūšu skrējienu pāri "tuksnesim" (tolaik Krasta iela bija, bet bez jebkādas mūsdienās redzamās apbūves) un nonākšanu pie Daugavas.
Tad nu bērnībā pa aizsalušo Daugavu (ziemas, takš, bija labās!) ļekatots tika uz nebēdu. Vecākus neko daudz neinteresēja manas ārpusmājas izklaides (tāpat kā iekšpus mājas), kā rezultātā ielūšanu ledū un krišanu no braucoša tramvaja vagonu stiprinājuma (un tai sekojošu mukšanu no ļaunu gribošiem pieaugušajiem formas tērpā) apguvu praksē.
Tālāk vēl mazliet par ledu, par autobraukšanu, par temperatūru un eglītes nenokaltēšanas metodi :)
Sestdien, savukārt, braucot ar eglīti piestājām pie Ruļļu karjera. No attāluma ledus šķita plāns un ne sevišķi drošs. Izrādījās - kļūda aprēķinos. Pateicoties diezgan straujajai temperatūras krišanai pirms pāris nedēļām, ūdens bija sasalis vienmērīgi un strauji. Vējš bija parūpējies par virsmas atbrīvošanu no sniega, kā rezultātā savus 20-30 centimetrus beizais ledus bija pilnībā caurspīdīgs. Nebiju vēl matījis (vai pievērsis uzmanību) tam, cik itneresanti izskatās, kad cauri ledum var redzēt karjera akmeņaino dibenu, savukārt tajos pašos centimetros skaidri var saskatīt iesalušus gaisa burbulīšus (tāds 3D:).
Un kad beidzot kājāmgājējs Pats pie sava auto tiek... Vēl, protams, nevar nepieminēt to, ka šī ir mana pirmā ziema pašam pie auto stūres. Un man, sasodīts, patīk! :) Neeju, protams, plakaniski katrā līkumā, bet, ja ir iespēja un vieta, labprāt mēģinu apgūt sava auto uzvedību. Un kopumā braukt ziemā man patīk. Neesmu vēl sapratis - kāpēc, bet viena no versijām ir tā, ka vienkārši ir interesanti.
Aukstums. Manis pēc ārā var būt mīnus divdesmit. Un nē, tas nav saistīts ar iepriekšējā rindkopā minēto auto esamību. Arī tad, kad auto nebija, nebēdāju par mīnusiem un ellīgo sniegu ziemā vai plusiem un negaisiem vasarā (ja neskaita Turciju, kuras +37 man bija mazliet par daudz). Esmu no tiem, kas piekrīt teicienam - “Nav sliktu laika apstākļu; ir nepiemērots apģērbs”. Man ziema patīk. Ja ir sniegs - patīk vēl jo vairāk. Diemžēl, šķiet, šosezon izpaliks ikgadējais slēpošanas brauciens uz kalniem, kas visu to ziemas prieku mazliet bojā.
Atsevišķi jāizceļ arī tas moments, ka ziemas prieku bojā tās neesamība vai nežēlīgais īsums. Kā tas ir pēdējos gadus. Ja ticēt WolframAlpha rezultātiem, tad Rīgā vidējā gada temperatūra kopš 1960. gada ir augusi par saviem pieciem vai sešiem grādiem (varbūt komentāros kāds var apgāzt šo apgalvojumu?)!
Un beidzot par to eglītes nenokaltēšanu. Kad ņēmām savējo, kāds draugs, kura nodarbošanās ir cieši saistīta ar stādu un visādu citu zaļu un ne tik ļoti zaļu floras šteļļu audzēšanu, izstāstīja, kas jādara. Izrādās, ka pat svaigi zāģēta egle pusstundas laikā spēj ar sveķiem aizvērt apakšā esošās poras un nespēt iegūt ūdeni nepieciešamā daudzumā. Tas nozīmē, ka, aizbraucot mājās (it sevišķi tas, protams, attiecas uz cirsto eglīšu pircējiem), vēlams kādu centimetru vai divus ar fuksīti nozāģēt. Stāvēs ilgāk un zaļāk :)
2009. gada 22. decembrī, plkst. 14:18
Par tramvajiem ir lasīts, ka ja tādam nejauši izdodas tikt zem riteņiem, tad tas ir tikpat labi kā gaļas mašīnā... Tev ir noveicies! Noteikti nemāci šito savai meitai! :P
2009. gada 22. decembrī, plkst. 15:19
esmu redzējis kā izskatās kad rēgojas ārā tik kājas starp tramvaja pirmo un otro riteni ... kādā izkstāun balsī ir tramvaja šoferis pēc šāda tgadījuma ... tapēc es pat teiktu: žēl ka tevi tie ļaunu gribošie pieaugušie nenoķēra un neapstrādāja kā nākas!
2009. gada 22. decembrī, plkst. 15:31
Mēs bērnībā, ziemā vīlējām pieķērušies pie tramvaja pa sliedi. Protams, ka arī gadījās, ka pieķēra un ierāvu mizā. P.S. Paldies Dievam, ka nekas ļauns nenotika. Tikai neesmu drošs, ka uz krastenes nebija apbūves Tavā bērnībā. Man ir 27 un es jau, cik zinu, no pašas dzimšanas biju dzīvojis Ogres 10 (pretī 75 slāvu skolai). Bet vecāku filmētās kinofilmās redzēju krasteni, kur dienas gaišajā laikā brauca varbūt 1 auto minūtē (ap 84.gadu). Arī no pašas agras bērnības atceros krasteni.
Par egli, ja atradīšu fuksi, vakarā svaigajai eglītei pamēģināšu nograuz galu.
2009. gada 22. decembrī, plkst. 15:34
Sorry, man jau ir 28, laikam nekad no 27 netikšu ārā.
2009. gada 22. decembrī, plkst. 16:02
Paldies par egles saglabāšanas padomu!
2009. gada 22. decembrī, plkst. 16:44
nevēlos apšaubīt wofram alpha datus, tāda ziema kā manā bērnībā (tas bija pirms gadiem 25-30) reti kad iestājas. Rīgā. Bet tur drīzāk jāvaino urbanizācija nevis globālā sasilšana. Kaut vai par provi - ja Rīgā ir ap nulli, tad 5 km aiz pilsētas robežas būs -5.
2009. gada 22. decembrī, plkst. 16:52
Eksistē arī efektīgāka metode nenokaltēt eglīti - iegādāties to podiņā un neaizmirst ik pa laikam aplaistīt. ;-) Tad nebūs jāsatraucas par apzāģēšanu un augoša eglīte tomēr attīstīsies un katru gadu būs savādāka, lai arī viena un tā pati. Galvenais piefiksēt brīdi, kad kociņš ir sasniedzis sava izmēra maksimumus, lai to var iznest laukā no telpām. ;-D
2009. gada 22. decembrī, plkst. 16:59
Jau septito gadu bez eglītes istabā.. Protams zūd tas prieks no durstīgajam skujām, bet citādi ... Meklēt dāvanas zem eglites laukā-sniegā ir daudz daudz interesantāk. Diemžēl nederēs ja dzīvo blokmājā.
2009. gada 22. decembrī, plkst. 21:26
a ķieģeļu daudzdzīvokļu mājā derēs?
2009. gada 23. decembrī, plkst. 10:54
braukt ziemā nav sarežģīti un sagādā prieku ne tikai tāpēc, ka ir forši paslidināties, un sajusties kā patiesam rallistam, bet viegli arī tāpēc, ka vidējais auto plūsmas kustības ātrums ir zemāks pat tādās riezēs, kad tam nav pamatota iemesla, attiecīgi mazāk stresu, un vēl ļoti svarīgi ir tas, ka uz visiem, pat tīrītiem ceļiem var labi redzēt iebrauktas sliedes un krustojumos pagriezienu trajektorijas
2009. gada 26. decembrī, plkst. 22:16
neaizmirsti par love actually!
2009. gada 31. decembrī, plkst. 03:14
Par egliiti, lai nenobirst skujas, - velams vinju cirst ne miinusos, tas ir ne salaa, bet labaakaa alternativa, un domaaju arii draudziigaakaa ir nopirkt speciali podaa audzeetu, kaa jau te saka, ilgaak staav, ja laista regulaari. Peec tam pavasarii, var jamo iestaadiit pie maajas, laukos, fazendaa, darzinjaa. Un kad taa paaugusies, var bez kaiteejuma mezham jamo nocirst.
2010. gada 6. janvārī, plkst. 17:31
"ielūšanu ledū un krišanu no braucoša tramvaja vagonu stiprinājuma" pilnīgi piekrītu dadzim - tiem "pieaugušajiem" vajadzēja Tevi noķert un kārtīgi sadot pa mizu :P
Un ielūzt ledū.....kur prāts Tev bija?!!!! Un par šo - vēl reizi noķert un sadot pa mizu !!!!!
2010. gada 7. janvārī, plkst. 19:24
<cite>braukt ziemā nav sarežģīti un sagādā prieku ne tikai tāpēc, ka ir forši paslidināties, un sajusties kā patiesam rallistam, bet viegli arī tāpēc, ka vidējais auto plūsmas kustības ātrums ir zemāks pat tādās riezēs, kad tam nav pamatota iemesla, <b>attiecīgi mazāk stresu</b>, un vēl ļoti svarīgi ir tas, ka uz visiem, pat tīrītiem ceļiem var labi redzēt iebrauktas sliedes un krustojumos pagriezienu trajektorijas</cite> Nu nesaki gan tā, martin... Protams, ja esi viens uz ceļa, tad tā varētu būt, bet ja priekšā/aizmugurē brauc arī citi, tad man personīgi ziema ir nedaudz stresaināka (lai arī interesantāka). It īpaši brīžos, kad ir jābremzē. Vēl nesen gadījās stresaina situācija - priekšā sabremzējās daži, bet es ar pusotrtonnīgu auto un visnotaļ svaigām Dunlop riepām attiecīgajā ceļa posmā nevarēju tik strauji sabremzēt - apstājos pāris mm attālumā no priekšā esošā auto. Viss, ko varēju darīt - "baudīt" ABS un vērot pretējo joslu un štukot - mēģināt iekļūt tajā (resp. risks uzrauties uz pretimbraucošajiem, ja tādi gadās, bet var izvairīties no sadursmes savā joslā) vai nē. Cits gadījums bija ar vieglāku auto, sūdīgākām riepām, bez ABS pie kādas pārejas - visai īsā bremzēšanas posmā varēju papriecāties par vairākkārtējām ceļa seguma maiņām (riteņi te nobloķēti, te griežas, te atkal nobloķēti un atkal griežas). Nu nemazina stresu tādi braukšanas apstākļi, nestāsti pasakas... Tāpat arī visas tās ielas, kur sanāk braukt pa slidīgu bruģi (ar visu to sniega/smilšu/sāls maisījumu) ļoti tuvu stāvošiem auto... Atliek braukt un cerēt, ka negadīsies kāda bedre vai iebraukta sliede, kā dēļ auto smuki aizslīdēs uz labo pusi tieši virsū stāvoša auto sānam.
2010. gada 21. janvārī, plkst. 15:53
Paldies par padomu, kā nenokaltēt eglīti! Manējā ne tikai nav nobirusi, bet pat izdzinusi jaunus dzinumus! :D
P.S. Varbūt ir arī padoms, kā eglīti noturēt dzīvu līdz pavasarim, lai var pārstādīt dārzā?