Es neesmu izlasījis nevienu Vonneguta darbu no vāka līdz vākam, ja neskaita īsos stāstus un dažus rakstus žurnālos un avīzēs. Pat nezinu - kāpēc. Laikam jau nav patrāpījies pa rokai īstajos brīžos. Mazliet paklausījos “Lopkautuvi Nr 5” audiogrāmatas formātā, bet tolaik tikko sāku braukt un ne pārāk spēju sakoncentrēties uz klausīšanos. Vai braukšanu. Tas, tiesa, nenozīmē, ka nezinu, kas ir Vonneguts un viņu necienu.

Kā jau zināms (pat es to zinu:), otrā pasaules kara laikā viņš tika sagūstīts un pavadīja kara beigas Drēzdenē kā ieslodzītais. Izrādās, ka turēti viņi tika kādā lopkautuvē. Kuru tieši tā arī dēvēja - Schlachthof Fünf. Grāmata ir grāmata - tā tika izdota 25 gadus pēc kara. 1945. gada maijā no repatriācijas nometnes viņš uzrakstīja trīs lappuses garu vēstuli ģimenei, lai paziņotu, ka ir dzīvs un vesels.

Vēstules teksts ir pieejams šajā bloga “Letters of Note” ierakstā gan ieskanētā veidā, gan transkripcijā. Kaut kā jocīgi ir lasīt Kurtu Vonnegutu, zinot, ka tas ir nevis stāsts, bet gan reāla vēstule, kas rakstīta savai ģimenei, kura viņaprāt uzskata, ka viņš vairs nav starp dzīvajiem.

Nobeigumā jāpiebilst, ka pats blogs “Letters of Note” ir sasodīti interesants. Nestādos priekšā autoru informācijas avotus, taču rezultāts ir fascinējošs (bieži vien arī ellīgi skumdinošs). Starp citu, nedēļas sākumā internetos klejojošā vēstule no kāda atzīta karikatūrista kādam karikatūristam-iesācejam, kā izrādās, arī nāk no šī bloga. Šāda atbilde no savās aprindās ļoti zināma cilvēka, domājams, četrpadsmitgadīgajam jaunietim var dot tādu stimulu, ka maz neliekas...