Jā, zinu, es maz rakstu. Tiesa, satraukumam nav pamata. Vismaz līdz pat pirmdienai es diez vai kaut ko ierakstīšu, jo atdalos no tēvuzemes ārēm uz Itālijas kalniem ikgadējā normāla kalna baudīšanas pasākumā. Šogad tā laime mani satikt izkrita Val Gardenai Itālijas Alpos (Dolomītos). Ceru sadūšoties un, ignorējot rindas, izbraukt abos virzienos Sella Rondu.

Varbūt piezīme sev - pēdējais nozīmīgais ilgais atvaļinājums bija pagājušajā vasarā. Izskatās, ka pateicoties neveselīgajam dzīvesveidam un diezgan zvērīgi augušajam darba apjomam un ritmam, aizvien biežāk pieķeru sevi pie domas, ka atvaļinājums ir svētība un varam būt lepni ar savu zemi, kur bez četrām nedēļām obligātā apmaksātā atvaļinājuma var papildus dienas iegūt nododot asinis, utt.

Amerikā, piemēram, vidusmēra darbadevējs drīkst vispār neapmaksāt atvaļinājumu (likums to neliek darīt), lai arī vidēji apmaksā 10 darbadienas (divas nedēļas) gadā. Protams, foršāk ir Francijā, kur tās ir piecas nedēļas. Vai arī Jaunzēlandē, kur bez četrām nedēļām tiek papildus apmaksātas arī 11 svētku dienas, ja iekrīt darbadienā.

Un jāpiekrīt pētniekiem šmētniekiem, ka divas nedēļas vienā reizē tik tiešām ir obligāti jāizņem, jo atslēgties un atpūsties, ja ir saspringts darbs, īsākā laikā nevar. Protams, viss ir atkarīgs no katra cilvēka individuāli, bet vidēji tā varētu būt. Protams, ja strādā ar atdevi, nevis atsēdi :)

Tā kā, ciao. Tiksimies džungļos.