Daudz laimes, Latvija
Ja nu gadījienā netaisies tomēt svinēt savas valsts dzimšanas dienu (es pats tā sevišķi to nedarīšu), vismaz apsveikt jau nu gan nenāks par skādi. Ja ne apsveikt, tad vismaz mazliet vēstures liecību palasīties.
Teitan ir pieejams izraksts no 1918. gada 18. novembra [iepriekšējā vakarā dibinātās] Tautas padomes sēdes protokola.
Nākamajā dienā tika izveidota pagaidu valdība. Līdz Satversmes sapulces vēlēšanām bija jāpārdzīvo vēl pusotrs gads, trīs pagaidu valdības, karadarbība mūsu jaunizveidotās valsts teritorijā un arīdzan bermontiāde. Valsts pamatlikums - Satversme stājās spēkā četrus gadus vēlāk - 1922. gada 7. novembra pusdienlaikā.
Vispār, viss, uz ko vēlējos vērst jūsu uzmanību, ka tieši tāpat kā ar mazu tikko piedzimušu bērnu, ar jaunizveidotu valsti bija ko noņemties, līdz tā varēja sākt funkcionēt vairāk vai mazāk sakarīgi. Sākot ar valsts pamatlikumu, turpinot ar starptautiskajiem līgumiem, valsts uzbūvi, iedzīvotājus un teritorijas regulējošam normām, utt.
Neaizmirsīsim arī to, ka pat tais laikos gan valsts radīšanas, gan vēlākajā tās valdīšanas procesā bija peripetijas ne sliktākas kā mūsdienās. Ar to atšķirību, ka tik plašām tautu masām nebija pieejami masu mēdiji un internets.
Pieņemu, ka uzskatāms “vai tu zināji, ka” tipa materiāls izdalei jauniešiem būtu bijis svētīgs. Piemēram, kā jau acīgākie būs pamanījuši, Čakste nokavēja 18. novembra sēdi. Savukārt 1920. gada Satversmes sapulces vēlēšanās nevarēja piedalīties čupiņa topošās Latvijas iedzīvotāju, jo to apdzīvotās teritorijas skaitījās okupētas. Okupanti bija igauņi un poļi. Utt. Gan jau ka zinoši cilvēki zina daudz vairāk tādu WTF veidīgu faktu par to laiku.
Tas vismaz rosinātu kādu painteresēties vairāk, nevis pēc ieskaites aizmirst absolūti visu učenes stāstīto, kā tas ir gadījies ar mani.
Ikurāt tādēļ, ka esmu Latvijas pilsonis, mans pienākums ir vēlēt tai daudz laimes, ilgu un bagātu mūžu, utt. Vismaz to, ja ne ar sarkanbaltsarkanu prievīti un auseklīšiem izšūtām pastalām nēsāties pa krastmalu, deklamējot visu svinīgās sēdes dalībnieku vārdus un ieņemamos amatus.
2010. gada 18. novembrī, plkst. 08:35
Pievienojos! Daudz laimes Latvijai dzimšanas dienā!
p.s es ceru, ka mūžīgie ņaudētāji vismaz šīs četras dienas pievērsies...
2010. gada 18. novembrī, plkst. 13:51
Te, Madonā, bija tīri interesanta piedeva pirmssvētku pasākumam - "drāmas pulciņa" ietvaros izrādē lasījām lūk šo: http://www.nmkk.lv/PubliskaPrieksmetuInformacijasApskate.aspx?ID=466280 - tur ir patriotiska puiša dienasgrāmata par tiem savādajiem laikiem.
Tas Baltpurviņš vēlāk kļuva par Latvijas skautu priekšnieku, pēcāk par partizānu. Nošāva. Žēl, ka (laikam jau) nedrīkst ņemt un pārpublicēt, bet mēs to dienasgrāmatu krustu šķērsu izstudējām, tik daudz ko arī izlasīt nevarēja.
Apjukuši tad laikam bija visi: "Mēs nejauši pacēlām acis uz otru pusi ceļam uz augšu un uzdūrāmies uz Latvijas nacionālo karogu. Man tīri nejauši tādas vieglas trīsas pārskrēja pār kauliem. [...] Apjautājušies ar vienu un otru, jau no salasījušiem biedriem, mēs uzzinājām, ka šdien ir lieli tautas svētki, jo Latvija pēc 700 gadi ilgas verdzības zem citām tautām tagad izsludināta par patstāvīgu valsti, ko mēs viņas dēli un arī tēvi jau sen bijām sev lolojuši."
Tā ka par to pašu proklamēšanu diez vai daudz cilvēku zināja.
Un vispār, nedrīkst aizmirst to, ka karā devās bērni--vismaz pats Baltpurviņš armijā iestājās, kad viņam bija 16-17 gadu. Varbūt kāds var parādīt vēl kādas "laikmeta liecības"?
2010. gada 18. novembrī, plkst. 17:16
Atcerējos, ka man ir atbilstoša grāmata "Latvju varoņu gaitas" un ieskanēju vienu stāstu par šo laiku. http://datubazes.wordpress.com/2010/11/18/par-kalpaka-bataljona-gaitam-1918-19-g/
2010. gada 18. novembrī, plkst. 23:36
Rīgas jūgenstila muzejā http://www.jugendstils.riga.lv/ Alberta ielā 12 līdz 26.novembrim ir izstāde par kādu studentu korporāciju - gidam var uzjautāt par to kā un kur sarkanbaltsarkanais karogs parādījās 19.novembra rītā. Uz publikas pieprasījumu varu to stāstu nopublicēt pie sevis.
2010. gada 19. novembrī, plkst. 10:19
Vakar vakarā LTV1 rādīja interesantu filmu "Vienīgā fotogrāfija". <blockquote>Filma ir uz vēsturiskiem faktiem un atmiņām balstīts stāsts par diennakti, kurā tapa Latvijas valsts. Režisore Brigita Eglīte filmā atklāj to, kā veidojās un attīstījās notikumi Latvijā 1918. gada 18. novembrī. Filmā izdzīvotas valsts dzimšanas un svinīgo brīdi iemūžinošās Viļa Rīdzenieka vienīgās fotogrāfijas radīšanas ainas.<blockquote>
2010. gada 22. novembrī, plkst. 15:51
šos svētkus svin cilvēki kas ir gados, kas atcerās kā bij, kas bij, kā nebij. daudz tādu vairs nav, galīgi tādu vairs nav daudz, tapēc tik cik skolas un bērnudārzi ieborē, tik ar ir. lielam vairumam noteikti. pārējiem tas ir tik vakars kad aiziet uz krastmalu un apskatīt kā šaujas debesīs krāsainas uguntiņas, kā staro Rīgas dažādas vietas, parādi sarīko (maz gan tur bij lūkotāju), kā plīvo karogi visur kur vairāk nekā ikdienā ... bet tas jau nav īsti svētki! svētki ir kad tos svin katrā mājā, atzīmē ģimenes kopā. tapēc man tāda uzspiesta patriotisma kultivēšana pārāk nesaista. bet ir prieks par 4 brīvdienām, prieks par uguņošanu un prieks par starošanu ... plus vēl ar visu šo ambrāžu tiek arī Rīgai piesaistīti starpautiskie mēdiji, tūristi kas viss nes tik pilsētas kasē $ vairāk. ja tas ir tas kas mums ir vajadzīgs, tad tik vairāk svinēsim un vairāk sveiksim! :D
2010. gada 22. novembrī, plkst. 16:19
Nu man domāt, ka Bastīlijas dienu Francijā vai ASV 4to jūliju atceras vēl mazāk cilvēku nekā pie mums 18. novembri :) A kas attiecas uz to, ko mums vajag - tad tas ir strādāt, radīt kaut kādus produktus un pievienoto vērtību, nevis tikai svinēt. Ar uzsvaru uz svinēšanu un tūristu un pakalpojumu piesaisti mēs jau esam tur, kur esam. BTW arī tūristu un svinētāju apkalpošana ir nevājš darbs un diez vai, piemēram, krogu darbinieki 18tajā novembrī uzskatīja, ka viņiem arī ir baigā brīvdiena. Tas, protams, nenozīmē, ka nevajag svētkus un svinēšanu nemaz, galvenais nenonākt tādā bezģeļņiku stadijā kā, piemēram, hameleonu rotaļās, kuras kā zināms 16 gadu garumā kultivēja priekšstatu par to, ka jāstrādā nav nemaz un viss nokrīt no gaisa. Jā un, lai neizklausītos pēc galīga "sausiņa" ;) - pats arī aktīvi piedalījos svētkos un piekrītu, ka Staro Rīga rullē.
2010. gada 25. novembrī, plkst. 04:19
pieņemam, ka piecgadīgs bērns ko var atcerēties, tad šos notikumus šobrīd atceras 97 gadus veci un vecāki cilvēki. tiešām nav daudz