Mana pirmā avārija - pagājušoziem, kad pirmo reizi man kā autobraucējam uzkrita sniegs. Arī ar mazu ātrumu izslīdēju nogriežoties krustojumā un saskādēju garām braucošo. Bet vairāk kā stulbenis jūtos tad, kad veicu pārgalvīgu apdzīšanas manevru (knapi paspēj atpakaļ ielīst) vai kāja kļūst smaga un izlienu kādam priekšā tā, ka viņam traucē. Cenšos tā nedarīt, bet ļoti retu reizi sanāk.

Man bija laba mācība pirmajās dienās, kad dabūjām abi ar draugu autovadītāja apliecību. Tas bija vairāk kā pirms 10 gadiem. Tas bija ziemā, draugs pie stūres, bet braukšanas pieredze abiem faktiski identiska - pāris dienas. Braucām ar Golf I pa Gaujas ielu un pilnīgi nemaz neirakstījāmies pagriezienā uz Vairoga ielas pārvadu. To vietu abi it kā zinājām, kājām tur ir būts, bet tas bijā tāds reāls pliķis manai, un domāju arī mana drauga pašpārliecinātībai. Pēc tam ir bijušas arī citas muļķīgas vadītāja kļūdas, bet to es atceros kā pirmo reizi, kad tiku atsēdināts. Un tas viss, lai arī nebiju pie stūres, bet domāju, ka būtu braucis tieši tā pat kā viņš tajā brīdī. Pat pēc visa šī laika, šad tad to atceros kā tādu atsēdināšanas momentu. Laikam katram tāds ir jāpiedzīvo, tādā vai citādākā veidā, galvenais, lai bez asinīm.

Pēdējā laikā tā gadās reti, bet agrāk, kad biju jaunāks un karstasinīgāks, šad un tad mēdzu veikt straujus manevrus, pēc kuriem bija tāda sajūta, ka ļoti maz pietrūka, lai apskādētu sevi/citus, un tad bija tā sajūta (es - lohs, nu priekš kam tā vajadzēja, a ja nu būtu zafte sanākusi...)

Pirmajās dienās pēc tiesību un auto iegūšanas izdomāju nomainīt kompaktdisku braucot ar kādiem 5 km/h. Nobraucu ar spoguli pa kaimiņu pastkastēm. :) Bet ja nopietnāk, ir gadījies pieķert sevi kādu minūti automātiski savācot dreifējošu auto, jo pats skatījos apkārt un ātrums bija tāds, kādu uz grants ceļa nevajadzētu. Kā arī līdzīgi pieķēru sevi lasot karti naktī braucot pa serpentīnu, kur vienā pusē jūra un otrā klints. Stūrēju automātiski. Ja pirmajā gadījumā būtu ielidojis grāvī pie jebkura bremzes spiediena, tad otrā sekas būtu krietni sliktākas. Ā un vēl pārbaudot auto maksimālo ātrumu uz sālsezera vietā, kur nav trase, neiedomājos, ka tur varētu būt akmeņi.

Atpakaļgaitā, veicot 90 grādu pagriezienu, nepaskatījos spoguļos / uz aizmuguri, jo zināju, ka tur cilvēku nav... rezultātā aizķerts karoga masts.. biju reāli dusmīgs uz sevi.. Tagad vienmēr skatos :)

http://www.hc.lv/dzivesveids/auto/blogs/atsaldetais-bembists-notriec-velosipedistu-11246/ http://www.hc.lv/literatura/stasti/reportaza-no-kadas-ielas/ http://lv.hc.lv/dzivesveids/auto/blogs/kapec-es-neparsniedzu-atrumu/

(To be continued...)

Ha, daudz šādu gadījumu! Pirmais, braucot uz autoskolu (jā bez tiesībām :) ziemā gandrīz ienesos pakaļā vienam auto, kas palicis manā joslā griezās pa kreisi... Knapi izvairījos ar sānslīdi. Sekas varēja būt smagas. Otrais, drīzi pēc tiesībam, braucot atpakaļgaitā ienesos akmenī. Neredzēju, neapskatīju. Pēdējā laikā pārgalvīga apdzīšana ar potenciāli letālām sekām liek padomāt. Nu nedrīkst tā!

Starp citu, viens cibiņš visu laiku besās kāpēc pa mazajām aiznigušām ielām daži velkās uz 40-45kmh. Es viņam esmu iebildis, ka labāk prātīgāk nekā ātrāk. Lūk piemērs :), ja būtu braucis prātīgi, ietaupītos sirds sāpes.

autovadītāja karjeras sākumā pa pietiekami platu ielu sadomāju nevis uzreiz apgriezties riņķi, bet gabaliņu pabraukt atpakaļgaitā un tad meklēt ideālo apgriešanās vietu. bija jāpabrauc garām kādām trim pieparkotām automašīnām. pēdējai tika norauts bamperis. ir, protams, arī citas šaizes gadījušās - ieslīdēts pa apledojušu ielas posmu citam pakaļā; uzbraucot uz Akmens tilta iebumsāts neaizbraukušajā auto, kamēr es skatos vai josla brīva.

Nē, nepiemīt. Vienmēr vainīgi citi :DDD

Bet vispār ir tāda stulba sajūta, ka saproti, ka pats esi izdarījis kaut ko nedrošu, piem. pārkārtojoties, nepaskatījies spogulī, saproti, ka tur taču varēja kaut kas vai kāds būt.

P.S. Tā kā mūsu dzīvē spama ir pār pārēm un viens no tā veidiem ir automātiski ģenerēts komentāru spams, ar kuru mocīties man ir apnicis, tad esmu ieviesis ierobežojumu.

Komentēt varēs tikai tie, kuriem ir pārlūkā ir JavaScript atbalsts. Lielākā daļa (sūrie 99,999 procenti) lieto pārlūkus, kuriem šis atbalsts ir. Ja Tu esi tai niecīgajā nelietotāju daļā, tad nāksies vien iztikt bez iespējas komentēt.

Un ko tad māca autoskolā un kas rakstīts CSN grāmatā!? Lieki neriskēt, nepārvērtēt sevi, cienīt citus.. un t.t.

Savulaik bija Mercedes-Benz 280, 1982 gada. 2.8 L dzinējs, riktīgs darba zirgs un jaudas netrūkst. Ziema. Tajā laikā vēl smēķēju. Auto noparkots pie ietves. Sātvot ārā pie auto, ar vienu roku smēķējot ar otru pastiepjos lai piedarbinātu auto, lai uzsiltst kamēr stāvu ārā smēķēju. Piešķiļot auto kā dulls s;akt braukt, uzkārpās uz apmales un ieskrien mājas sienā. Instiktīvi mēģināju turēt aiz stūre, izslīdējā :) Paliku stāvot ar stulbu skatienu. Biju atstājis ātrumā un šitā gada MB ziemas laikā piešķilot ieslēdzās automātiskais čoks un apgriezieni momentā uzkāpa un auto nenoslāpa, bet uzskāka braukt.

Kiril, jā. Kad gāja runa par JS izmantošanu anti-spamam, tad kā reizi viens no argumentiem "pret" bija "Bet Kirils takš nelieto JS!" :) Piedod, bet tas tika noignorēts.

darklow, pagaidām Tu uzvari :)

Visi sūdi, kas ar mani ir notikuši ir notikuši paša personiskās neuzmanības vai apstākļu neizvērtēšanas dēļ. Tālajos deviņdesmitajos bija divi kraši tāpēc, ka autiņam bija tikai divas ziemas riepas un tās pašas priekšā. Stabs pirms Kolkas jo ātrums bija reizes četrs ja ne piecas par lielu tai atkalai, kas bija konkrētajā ceļa posmā. Pirms pāris gadiem sasista priekša, jo es biju pārliecināts, ka pretī braucošais nevar izveikt tik tupu manevru, bet kā izrādījās - daži cilvji mierīgi var uztaisīt kreiso un pateikt "es domāju, ka tu arī griezīsi". Es necenšos vainot citus, pašam ir jāuzmanās.

Pagājušajā ziemā nenormāli nolažojos, atstādams -20 grādos ieslēgtas gaismas. Tas viens. Bet akurāt tajā vakarā bija dedzīga vēlme nokļūt šur tur. Akumulatoru ņemu laukā, lādēju, procesā apsaldēju rokas, jo -20 bez cimdiem + stresiņš nav forši. Liekot atpakaļ akumulatoru, neuzmanīgi švaki pievilku vienu klemmi - to protams tad vēl nezināju...

Pēc tam, braucot uz vajadzīgo vietu un noslāpstot (kas vien jau ir tizli), viss kļūst tumšs un kluss un nepiedarbināms. Apmulsuma brīdis liels, ceļš šaurs, sasnidzis, aizmugurē mašīna. Domāju atrisināt radušos problēmsituāciju, vienkārši iestumjot tuvējās nepazīstamās mājas piebrauktuvē, lai aizmugurē cilvēks pabrauc garām. Stumju aiz vadītāja durvju ailes, turot rokā stūri. Iestumjot piebraucamajā ceļā, mašīna sāk manāmi ripot. Lecu iekšā, lai nospiestu bremzi. Piebraucamajam ceļam malā ir kupena, kas spiež man durvis ciet. Rezultātā brutāli smagi ievēru galvu durvīs - ar visām zvaigznītēm gar acīm.

...precizējot - braucot tur jābrauc, bija nolekusi klemme nost un attiecīgi pēc noslāpiena ir tumsa.

Grozoties no šauras stāvvietas un blenžot aizmugures logā, ar kreiso priekšējo stūri ieskrambātas blakus stāvošā autiņa durvis. Ziemas laikā, tumsā, ar neatkausētu aizmugurējo un sajūtu, ka tur neviena nebija, atpakaļgaitā iebuktētas aizmugurē pa kreisi noparkotā autiņa durvis. Īpašnieku gaidīju, bet nesagaidīju, tāpēc pats pieteicos policijā. Noveicās -īpašnieks pretenzijas necēla. Garāžas stenderē norauts spogulis. Pustumšā stāvlaukumā, pašam sēžot mašīnā ar neieslēgtiem gabarītiem un aizmugurē stāvošais atpakaļgaitā ieliek pakaļā.

90. gadu sākumā slaidi pa ledu iegriezos DUS ar moskviču. Tā bija vēl tā padomju stila, kur automāti cienīgi stāvēja uz betona paaugstinājuma. Moskvičs uzkārās ar bamperi uz tā paaugstinājuma, nolauza eļļas filtru. Citādi nekāda skāde, filtrs tikai bija jānomaina.

Vēl pēc kādiem gadiem Rīgā slaidi braucu pa apledojušu ielu, rēķinoties, ka tās galā pirms lielās ielas ir atkusis, tīrs asfalts un var nobremzēt droši. Bet priekšā bija mašīna ar M burtu, kas netālu no ielas gala griezās pa kreisi, par ko liecināja pagrieziena signāls. Es ierēķinu, ka tā mašīna no mana ceļa pazudīs... Bet apmācāmajai sievietei izdevās savu autiņu noslāpēt, uzsākot braukšanu, tātad šī mašīna no mana ceļa nepazuda. Bums. Kopš tā laika zinu, ka nevar modelēt citu mašīnu braukšanu, bet ir jāņem vērā visādas iespējamības. Kopš tā laika vairs nekas nav gadījies, toties šogad , pa kupenām peroties, ar ieskrējienu braucu atpakaļgaitā pa laukā izšķūrētu reni, skatoties atpakaļ pa atvērtām durvīm, līdz durvis izmisīgi iečīkstējās un izrāvās man no rokas, bremzēšana bija nedaudz nokavēta... tagad nedaudz šķības durvis ir, un bez tās atsaites (nolūza) :)

Man arī pirmā avārija uzreiz pēc tiesību iegūšanas, kad mēģināju mūkusalas apli izņemt slīdē. Nesanāca un ieplivināju pļaviņā pie nestes, visu laiku uz sevi dusmojos, ka neturēju tahometru sarkanajā robežā :)

:) njā es ar savu siviku pagaišā gada vienā jaukā vakarpusē martā (~17) aiz bērnu slimnīcas Gaiļezerā ieslidēju būmerim, kurš strauji bremzēja (ilgi pēc tam vēl netiku skaidrībā kāpēc) pēcpusē, rezultātā izārdīju savam sivim priekšu (bumberim uz aizmugurēja bampa pāris švīkas). Protams pie vainas bij pa dienu pakusušais sniegs, kas bij pārvērties melnā ledū (visu ziemu bez skrambām izbraucu), rezultātā ķēdītē tika ierauti 4 auto, es pusotru mēnesi paliku bez autiņa (labi ka kasko :) un tiku pie pārliecības, ka melnais ledus ir pats riebīgākais kas uz celja var būt ... p.s. nepamet doma, ka šipi mūsu ziemā varētu būt da best, jo cik jau nav sanācis slidināties šoziem ... p.p.s siviks vispār sava zemuma dēļ šoziem ir krities manās acīs :(

Beidzot interesanta tēma!

Es biju tāds lohs, ka uz krasta ielas (šeit: http://maps.google.com/maps?f=d&source=s_d&saddr=56.932396,24.146882&daddr=&hl=lv&geocode=&mra=mift&mrsp=0&sz=18&sll=56.932399,24.147102&sspn=0.001601,0.004823&ie=UTF8&t=h&z=18), apbraucot sarkano luksoforu (tur kādreiz vēl nebija uztaisīts guļošais policists), es ieliku dirsā vienam tādam pašam luksofora apbraucējam tikai tāpēc, ka uzskatīju par patiesību tādu domu, ka viņš nebūs tāds lohs, ka bremzēs un dos ceļu pa krasta ielu braucošajiem, bet nu viņš nobremzēja es nošķaidīju priekšu. Un pats stulbākais tajā visā bija tas, ka tas notika precīzi 3 dienas pēc es pavisam nopietni (nebraucamu) apšķaidīju citu mašīnu.

Vēl viens gana stulbs gadījums reiz bija tāds, ka ripinoties sastrēgumā kaut ko tur domāju pie sevis un aizmirsu, ka jābremzē, un attapos priekšējam braucošajā pakaļā, bet tas izgāja bez nekādiem bojājumiem.

Man katru piekto reizi braucot šitajā laikā gadās pa ķibelītei. (Vienīgais attaisnojums, bez stulbuma, ir tiesības, noliktas pirms pirmā sniega.)

Vienreiz izmisīgi mēģināju izbraukt atpakaļgaitā no improvizētas stāvvietas, mašīnu nebiju notīrījis un tāpēc gandrīz šķīros no durvīm, kad lūrēju atpakaļ. Vēl vienu reizi ar spīdošu dedukciju izspriedu, ka ja aiz gājēju pārejas aizbrauc mašīna ar diezgan neadekvātu ātrumu, tad gājēju ceļa vidū nebūs -- bija (bet par laimi vēl ir).

Vai nav likteņa ironija - vakar ieraksts "Filmēšana no automašīnas", šodien - avārija :(

Taisni vai žēl, ka nepaspēji uzmontēt to video kameru! Varētu iet kā žīds pie ceļu uzturētājam prasīt kompensāciju!

Laikam stulbākais bija pirms daudziem gadiem - par varas makti mēģināt paralēli ieparkoties kupenā. Mēģinu, mēģinu un tad uzdevu vairāk gāzi, kas rezultējās ar izsistu pagrieziena rādītāja lukturi aiz manis stāvošajam. Pa 9 ar pus gadiem citi nopietni starpgadījumi nav bijuši. Šoziem uz salīdzinoši pašaura ceļa pēc samainīšanās ar pretī braucošo, drusku par strauju pametu ceļa nomali. Neveiksmīgas apstākļu sakritības dēļ ātrums bija drusku par mazu priekš esošā pārnesuma (60km/h 4. robā), lai varētu smuki iztaisnoties. Tādēļ spiedu pa bremzēm un pirmo reizi sava braucēja stāžā apmetos pa 180 grādiem. Laikam tajā brīdī, kad braucu nost no nomales, biju par kaut ko aizdomājies, jo pēc taisnošanās nācās piepūlēties, lai atcerētos, kādēļ sākās slīdēšana (toties joprojām nespēju atcerēties, par ko domāju, pirms sāku taisnošanos).

Te vairāki ir pieminējuši, ka ir paļāvušies uz to, ka priekšā redzamais braucējs visu izdarīs pareizi un pēc noteikumiem. Es vienmēr esmu vadījies pēc ļaunākā scenārija un bijis gatavs reaģēt uz aizdomīgā transporta līdzekļa dīvainajiem izgājieniem. Šādi pirms daudziem gadiem (laikam 2003. gadā), kad velosipēdistiem bija aizliegts šķērsot brauktuvi, savādāk kā tikai stumjot braucamo pie rokas, viens, tajā pašā virzienā braucošs, gudrītis ar velo ārpus apdzīvotas vietas kādus 200m man priekšā uzsāka kreiso pagriezienu. Jau laikus jutu, ka viņš darīs kaut ko stulbu un par 10km/h biju samazinājis ātrumu un gatavojos, ka būs jāspiež pa bremzēm. Sabremzējos un viņš, nejūtoties vainīgs, aizminās tālāk. Pēc pāris dienām pārsimts metrus man priekšā izgrieza viens ar auto, atkal es biju gatavs bremzēt. Kopš tiem laikiem esmu sapratis, ka vienmēr jāgatavojas sliktākajam scenārijam, jo pat pieredzējuši vadītāji var nejaušības pēc sastrādāt muļķības. Katram var gadīties aizdomāties.

Liekas pirms tiesību iegūšanas, vai neilgi pēc, daudzstāvu ēku pagalmā ar žigulīti izgriezu no stāvvietas, ieliekot ātrumā, lai šis pamazām ripo uz priekšu kamēr pats sadomāju ķimerēties ap drošības jostu, jo brauktuve plata(mierīgi samainīties ar diviem braucamajiem), atrodos tās vidū. Atrast kur šī aizslīdējusi un kur jāsprauž, vienā momentā pamatīgs sitiens un priekšā strauji lec virsū betona stabs. Īsā laikā braucamais bija aizslīdējis uz vienu malu un uzlekdams uz ~15cm apmali teju ieskrēja tur pat zālienē ierīkotajā betona laternā. Knapi paspēju sabremzēt. Saukaunēdamiem padevu atpakaļ un ar cerību, ka neviens nav pamanījis un devos savās gaitās. Tagad nekad neslēdzu pat motoru iekšā, pirms neesmu atbilstoši iekārtojies. Kā arī vienmēr izspiežu sajūgu pirms slēdzu iekšā mašīnu, pat ja izņemts no ātruma. Vienmēr bijis bail, ka ieslēdzot šis neaizmetas neceļos.

Didulis labi secinājis. Ko es varu pateikt no tā visa - morāle ir sekojoša: Uz ielas un ceļiem braucam, vadoties pēc pesimistiskākā scenārija, bet sacīkšu trasē ar sagrabējušu auto braucam, vadoties pēc visoptimistiskākā scenārija! Tad dzīvosim ilgi un laimīgi.

jau saakumaa teicu - njem kvatru.

ir ir bijushas no manas puses visaadas tizlas situaacijas, kur esmu izceelusies, aatrumaa centies izdomaat divus gaajienus uz priekshu, bet tomeer kaads gaajiens atklaajas tikai peectam. Un arii paargalviigas apdziishanas un neapskatiishanaas 2x (es atkaartoju 2x !!!). Braucu staavvietaa ar shiku, redzeeju, ka viena dod atpakaljgaitu, domaaju, shis jau mani pamaniis, bet nekaa, noraava/ielocija saana prieksheejo spaarnu. Pie katra, uz pakalju braucoshajaa, jau neapstaasies, bet tur bija taada situaacija, ka vajadzeeja !! Bet vispaar tas ir labi, ka sanaak reaalas shaizes (bez ievainojumiem), jo ir tik daudz situaaciju, kur milimetri izglaabj, un ar laiku rodas sajuuta, ka esi neaizskarams. Tagad daudz vairaak domaaju un piesargaajos, laigan taa avaarija notika teju 8 gadus atpakalj.

Bet vispaar, jo ilgaaks staazhs (man >10 gadi), jo leenaak brauc : )

Man visstulbākais gadījums ar auto sanāca agrā jaunībā mēģinot to pielaist nevis braucot. Aizbraucām ar fātera moskviču uz lauku balli, apzinīgi izslēdzu paštaisītu sekretku, kas atslēdz masu, lai auto nevar aizdzīt un devāmies tusēt. Pēc balles dosimies mājās, bet auto nelec. Izmēģinājos visādi, mēģinājam iestumt, nekā. Atveru kapotu, pētu, iet garām ciema vīri, izjauc un saliek sadalītāju, paķimerējas pa karburatoru, nelec. Brauc garām ciema ments bobikā, paņem striķī ievilkt, aizvelk līdz centram, nekādu panākumu. Un tikai tad pēc vairāku stundu mocībām atcerējos par sekretku ... 8(). Tagad jautri, bet tad bija baigais kauns. Nez ko ments padomāja. Labi, ka pēc visām izvirtībām autiņš bija ar mieru darboties :)

Tas stulbums, manuprāt, ir asinīs. Pus gadu atpakaļ ieguvu savu vadītāja apliecību un nevaru nevienu līkumu vairs normāli izņemt kā mani mācīja instruktors. Ar to driftēšanu un šķērēšanos ir tā - vienmēr pārliecinos par drošību un ne reizi nav bijis, ka uz ceļa taisu bīstamas situācijas citiem autovadītājiem. Ja redzu, ka netālu mašīna, nedaudz nolamājos un pie tā arī palieku. Ja krustojums ir nepārredzams, tad tas nav paredzēts šķērēšanai (jā, es zinu, ka publiskie ceļi vispār nav paredzēti agresīvai braukšanai).

Grāvjos gan ir sanācis pabūt. Kad uzsniga pirmais sniedziņš vajadzēja patestēt rokas bremzi.. Viss beidzās ar apmešanos par 180 grādiem un ieslīdēšanu pretējā joslā atspiežoties pret krūmiem. Ja ne tie krūmi, tad ~ 10m lidojums no kraujas, kas nebūtu pārāk patīkami.

Pēdējais stulbums - pie daudzdzīvokļu ēkas esmu apstrājies paralēli trotuārim, ar kreiso sānu, blakus (pilnībā uz trotuāra) novietots auto. Galvā automātiski pieņēmu, ka arī aiz šī auto stāvēšanai novietotās mašīnas tāpat stāv uz trotuāra. paskatos labajā spogulī (vai neviens nebrauc no aizmugures), lieku atpakaļgaitā un braucu paralēli trotuāra malai. Aizmugurējās mašīnas izrādījās tikai ar vienas puses riteņiem novietotas uz ietves...

p.s. ja mācās no savām kļūdām, par idiotu nekādīgi nevar nosaukt ;-)

ir bieži gadījies, kad nodomāju, ka super stulbi esmu rīkojies, tad kādu laiku to atceros un ir labi, bet tad aizmirstas un atkal saprotu ka stulbi esmu rīkojies. Šķiet, ka šie intervāli starp stulbībām paliek ar vien lielāki - laikam atmiņa uzlabojas. Pāris gadus viena tāda stulbība beidzās ar avāriju(bamperu un skrāpējumu vaina tikai) kurā biju vainīgs, jo biju pārliecināts, ka nobremzēšu - asfalta ceļš tīrs izskatās, bet izrādījās tur melnais ledus vai kas tamlīdzīgs un pie zīmes dodiet ceļu kā reiz uzradās arī cits automobilis(un tas bija tieši laikā, ja būtu braucis 1 sec atrāk vai vēlāk sadursme nebūtu, kaut gan varēja jau gadīties arī fūre, kas smuki aizšķūrētu)

Darklow #11 un Kristaps B #15 -- jūsu stāsti vislabākie. Nu tādi pabriesmīgi, bet labi anyway. Laacz -- tagad skaidrs, kāpēc gribēji kameru. Šim ierakstam arī būtu cits feelings, ja uzreiz būtu arī video ar visa notikuma tiešo reportāžu. Tā kā nopērc kameru un gaidām nākamās ziņas par taviem piedzīvojumiem, heh. :D

Varbūt nav pa tēmu, bet domāju, ka interesanti:

Kad biju vēl puika, man mājās bija paziņas konstruēts paštaisīts traktoriņš ar motocikla IŽ motoru, bet tam bija tikai daži "nenozīmīgi" trūkumi, proti, stūre tam griezās otrādāk - ja gribi braukt pa kreisi, tad stūre jāgriež pa labi, savukārt, ja gribi braukt pa labi, tad stūre jāgriež pa kreisi. Otrs defekts - traktoriņam nebija bremžu, bet, ņemot vērā, ka tas tika izmantots tikai lauku darbiem, tam nebija vajadzības, jo ātrāk par pirmo ātrumu ar to neviens nebrauca un bremžu vietā pilnīgi noderēja sajūgs. Tā kā mans vecais pats ar to traktoriņu negribēja braukt, jo pašam jau bija normālas stūres reflekss, tad šo nodarbi viņš uzticēja man - sīkam puikam, kurš nekad ar transportlīdzekļiem nebija braucis. Man protams, kā jau visiem sīkiem puikām, bija prieks par to, ka ar kaut ko varu braukt, nekas ka stūre otrādāk un bremžu nav. Drīz pienāca tas laiks, kad vecais sadomāja, ka vajadzētu sākt mani mācīt braukt ar savu žiguli un mans pirmais brauciens ar to sanāca lielākais auto feils cilvēces vēsturē (haha). Tātad braucam - es pie stūres, vecais blakus. Sākumā, kamēr domāju līdzi, viss ok - stūri griežu pareizi, viss notiek. Tā nu braucam, līdz vajadzēja iegriezties 90 grādu pievedceļā - šajā brīdī biju jau atslābis un laikam baigi priecīgais, ka beidzot ticis pie auto stūres. Sāku griezt iekšā, bet nostrādāja traktoriņa reflekss un griezu stūri uz otru pusi. Pēdējā brīdī tomēr attapos un ātri griezu uz pretējo, taču Žiguļa kustības trajektorija jau manāmi liecināja par to, ka mašīna virzās pie pagrieziena esošajā stabā. Tā kā aptvēru, ka bez bremzēšanas te nekā - lepni dodu "pa bremzēm", bet tavu nelaimi - nostrādāja otrs traktoriņa reflekss - es spiedu uz sajūgu nevis bremzēm. Tā kā žigulim ātrums bija daudz lielāks kā traktoriņam, tad ar būkšķi ienesos stabā. Lieki teikt, ka vecais ar mani pāris dienas nerunāja, bet pēc tam īsā laikā pārtaisīja traktoriņam stūri uz pareizo pusi un aprīkoja traktoriņu ar bremzēm. :)

Rīgā, Dzirnavu ielā pie ARSa biju apstājies stāvvietā ielas kreisā pusē. Bija ziema un ļoti daudz sniga; apmēram pirms 3 gadiem. Mašīnai aizmugurējais stikls bija riktīgi aizsnidzis. Tā kā pa Dzirnavu ielu ir liela kustība dienas laikā, tad ļoti vaktēju, kad būs kāds caurums, lai atpakaļgaitā varētu izbraukt laukā. Kamēr vaktēju, kad neviens nebrauc, nebiju pamanījis, ka ielas pretējā pusē apstājies taksis un laiž laukā pasažieru - ar pakaļu biju taksim durvīs iekšā.

Tagad, atpakļagaitā braucot, vairākkārt pārliecinos, ka aizmugurē neviena nav, un no stāvlaukumiem izbraucu ļoti lēnām.

82. gada cigāram ar manuālo 5 pakāpju ātrumkārbu bija salīdzinoši viegli 1. roba vietā ieštepselēt atpakaļgaitā un vice versa. Bet es tikko biju stiepis 50kg smago profesionālo Mishubishi CRT monitoru. Rokas nekādas - ļenganas un trīcošas. Tad nu stāvlaukumā strauji uzsāku braukšanu, tikai žēl, ka vēlamajam pretējā virzienā. Bums! Tas viss notiek viena auto attālumā no sarga būdas. Sargs pamanīja otras automašīnas palēkšanos, izskrēja no būdas, piecas sekundes meklēja neesošos bojājumus un tad burtiski aizdzina mani prom: "Ātri, fiksi, tinies! Man nav laika vēl te ķēpāties." Aizbraucu ar smaidu, bet cemme uz sevi palika!

Pirmziemnieka variants bija slaidi slaidītiņām braukt nost no Dienvidu tilta līdzās fūrei un nepamanīt, ka vajadzētu samazināt ātrumu (vispār vairs nav 70) un ka paliek nejēgā šaurs (vispār josla piekļaujas pirmajai). Pret fūres gurnu mazliet iekrakšķināju savējo un tad kupenā mazliet līdz pusei; veiksmīgi. Kronis visam - pienāk cilvis, kas stāvēja pirmāk un lūkoja iet pāri; domāju - palīdzēs nez ko nez kā, bet viņš atradis par svarīgu man pateikt "Попугать хотел? Ну и получил!"

Ar auto braucu diezgan agresīvi, bet par to sirdsapziņas pārmetumu nav. Avārija bijusi viena- pa zemes ceļu slidinoties ar vecu rwd volvo apmetos par 180 grādiem. Tad gan bija dusmas uz sevi, jo nākamajā rītā vajadzēja mašīnu. Agri piecēlos, salodēju radiatoru un drīz par šo starpgadījumu aizmirsu.

Ar baiku vizinoties gan ir vairākas reizes bijuši pārmetumi aļa:

1. Knapi iebraucu aplī, pēdējā brīdī pamanīju granti uz asfalta. Nedaudz izslīdēja aizmugure, un sapratu, ka braucu pārāk ātri lai uz tāda seguma izbrauktu tajā izbrauktuvē kur vēlos, tādēļ braucu taisni līdz vietai, kur vairs nebija grants un strauji bremzēju tur. Beidzās viss labi.
2. Šoseja Pļaviņas-Rīga. Silta atvasaras diena, satiksme blīva. Piebraucu mašīnu kolonnai aizmugurē īpaši negaidot apdzenu visu kolonnu (8-10 mašīnas). Apdzīšanas manevra beigās spidometrā bija 190km/h. Tajā brīdī nodomāju, ka tā bija ļoti stulba rīcība- ja kāds no kolonnas uzsāktu apdzīšanu nepaskatoties spogulī, no manis maz kas būtu palicis pāri.

Gadījumā, vakar nebiji Hondas servisā iegriezies ar savu Civic? Bampers tāds nopietns izskatījas.

Pagājušo gadu gan tā traki bija tikai divreiz - gandrīz kupenā, kad neieraudzīju pretīmbraucošo auto, un kad pēc smagas darbadienas jau priecīgs parkojos mājās, un neieraudzīju kupenā baltu opelīti. Skāde maza, bet nenormāli dusmīgs biju uz sevi

Vērotājs, nebiju gan.

Ahh. Mani smadzenes atsita vietā samērā nopietna avārija (ātrie, cietušie, kriminālieta - taču viss beidzās veiksmīgi) dažus mēnešus pēc zilganrozā plastikāta gabaliņa iegūšanas, kad sapratu - ar nigazz (atzveltne teju līdz galam nolaista, skaļa mūzika u.c. "stilīgās" lietas) braukšanas stils ne pie kā laba nenoved.

Pēc tam jau ir bijuši pavisam vienkārši starpgadījumi:

• stāvvietā maza sabučošanās atpakaļgaitā ar buferiem (par laimi tie elastīgi bija un nekas nebija noticis)
• ar priekšējo buferi aizķēru akmeni, griežoties ārā (atpakaļgaitā) no māju pagalma. Pats viens vainīgs biju, ka to sūda akmeni nepamanīju.

ap 95 gadu pārbraucu pāri t-veida krustojumam, aiz kura izrādījās grāvis nevis ceļa turpinājums, protams, pirms krustojuma visas ceļa zīmes bija kautkur pazudušas - lauki un ekAnomiskais pagrimums laikam pie vainas bija. Rezultātā priekša mašīnai samurcīta, stūre saliekta un pasažiera piere sabojājusi priekšējo stiklu - 3 dienas servisā tehniski visu jau bija atrisinājuši, bet vēl gadus 4 baidījos no visiem krustojumiem :>

tip.... es iebraucu ... tagad lai uzraksta citi ka iebrauca - lai man dveselei vieglak? :)

wadim, nu bet protams! :)

Kauns un bail atcerēties, bet es vienreiz senos laikos Bowlero stāvvietā meklēju zem sēdekļa nokritušu nikni zvanošu telefonu un, kaut arī it kā stāvoša (neatceros iedarbināti bijām vai nē, nu - piestājuši), bet bez nekādām bremzēm (doh!! sarkstu) ar savu tonnu Opeļa nejūtami lēnā solī gandrīz (nu bez 2 sekundēm) ieripojām sānā šikam perlamutra bembim. Pacēlu acis un telefonu - skatos lēni čāpojam, ša būs - a just to nevar, liekas - stāvam, jo lēni. Debīlāk nav kur.

Vēl ir gadījies apjukt par virzienu un t-krstojumā aizbraukt taisni. Bet nekas traks, tikai atkal - tik stulbi, kaut zemē lien :)

Nu jau kādi 150tk km aiz muguras. Auto aptuveni hronoloģiskā secībā: VW Passat MK1, Renault 11, VW Passat MK2, VW Passat MK3, Volvo 343GL, BMW E30 320i, BMW E34 525i, Mitsubishi Colt, Volvo 740GL, BMW E34 525tds.

Kas ir sanācis stulbi:

1. ievielkt auto (Renault 11) ar izlādētu aķi atpakaļgaitā - motors sāk darboties un tu, turot nospiestu gāzes pedāli, izdauzi ievilcējam uguņus un savam auto sabojā buferi. Mācība - auto ievilkt tikai braukšanas virzienā;
2. vedot vecotēvu mājās no slimnīcas, pārāk daudz sarakstīju līkumā un ietriecu ceļa stabu līdz motoram. VW Passat MK1, kā vēlāk izrādījās, tad ķīlejošas aizmugurējas bremzes komplektā ar vasarenēm un pirmo sniegu. Mācība - pēc šī atgadījuma sāku piedomāt par vadīšanas stilu;
3. pirms nedēļas bija kauns, kad autostāvvietā gribot smuki paņemt apgriešanās līkumu, sanāca neplānots 360. Nodevīgais ūberslidenais betons. 525tds. Zaudējumi - tikai pašcieņa par roku taisnumu. Mācība - tādas nav, darītu atkal. :)

Aizsaluša ezera, autotrašu izklaižu un sacensību kļūdas un 3 avārijas, kurās esmu bijis cietušais, neskaitās, jo nerada bojājumus vai nerada finansiālus zaudējumus.

Freude am fahren! Vienmēr!

Atcerējos vēl kauna gadījumus:

4. Autosacensību goda aplī gribot paslīpēt sanāca gandrīz novākot, kad nesavācu auto un plakaniski ieslīdēju zālē ar pietiekoši lielu ātrumu. BMW E30 320i. Lūk, tas bija kauns, kad šito kādi 400 autoentuziasti redzēja un ņirdza;
5. Iegriešanās RIMI stāvvietā uz slapja asfalta sanāca par 270grādiem. BMW E30 320i;

Stāvvietas un atpakaļgaita ir klasika :) Pats tā naktī uz pakaļējā bampera esmu paņēmis sētas, kur turu auto, vārtus un pāris reizes aizmugurē stāvošos. Ar mazu ātrumu, tā ka skāde nekāda, bet kaut kā dumji... Tā šodien krēslā pastūmu zem sniega kaudzes stāvošu opeli. Pamanīju jau pēc bums, kad šim sniegs no jumta nobira. Nu neko, kaut kad tāpat būs aizmugures bamperis jāpārkrāso.

Vēl no stulbumiem - pirms 2 gadiem, braucot augšā uz Siguldu no Gaujas senlejas. Pašā augšā ir krustojums, tur pa labi pagrieziens uz gaisa tramvaju, bet kreisajā pusē 3 ceļi, no kuriem viens ved uz Siguldas pili. Kamēr lēnām griezos pa kreisi un domāju, kurš no tiem ir īstais, labajos sānos pielipa balts Audi A3 ar blondīni pie stūres. Stulbi bija abiem - man, ka nepalaidu uz galvenā ceļa pretīm braucošo, bet viņa esot runājusi ar aizmugurē sēdošu sīko un neskatījās uz ceļu. Secinājumi - uz ceļu arī jāskatās un - KASKO tomēr rullē.

Mana pirmā (tfu, tfu, tfu) cerams arī pēdējā avārija:

Braucu no rīta (ap 7.00) pa eizensteina ielu mežciemā, ārā auksts, mašīnai nav uzsilusi, logi aizsvīduši. Pats pusaizmidzis - tikko kā no gultas. Braucu pa otro joslu. Pēkšņi priekšā braucošais rāda kreiso pagriezienu un bremzē. Es ātrumu nesamazinot un uzmetot skatu spogulī - vai josla brīva kārtojos uz labo joslu. Ups... BUM.... Neko - izrādās dāmīte braukusi man aklajā zonā.... Paldies dievam cilvēks izrādījās saprātīgs (kas mūsdienās retums) aizpildījām saskaņoto paziņojumu un braucu tālāk. Apmēram ~50ls klāt pie octa, bet kas pats interesantākais - par pāris mazām švīkām 170 ls izmaksāja apdrošinātājs.... Protams ka biju vainīgs pie kraša - neviens likums neaizliedz braukt ilgstoši aklajā zonā.... Tagad vienmēr pirms pārkārtošanās skatos pār plecu - ar spoguļiem vien ir par maz!

Bet nu šodien bija gadījums kas parāda latviešu dabu... Biju pasūtījis preci no internet veikala. Piegādātājs zvana - prece ir atvesta - nāc lejā pakaļ - dzīvoju daudzstāvu mājā Rīgā. Izeju - piegādātājs stāv pie iebrauktuves pagalmā - saka netieku tālāk - te viens mudaks noparkojies tā, ka nevar garām pabraukt. Es jau saprotu - sniegs nav tīrīts no ziemas sākuma, grūti izbraukt, bet vai tas ir iemesls atstāt savu auto tā ka citi netiek garām???? Apskatam traucējošo auto - viņš bez problēmām varēja iemīcīties 1/2 metru tālāk no brauktuves, tik šoferim būtu bijis pa sniegu jābrien.... Neko - kamēr nerēķināmies iznāk kundzīte ap gadiem 40 un sāk tīrīt sniegu no traucējošā auto. Es pieeju pie viņas un mierīgi, pieklājīgi saku - "Es atvainojos, bet varbūt tomēr nākamreiz noliksiet savu auto tā, lai citi tiek garām?" Ko tik es neuzzināju par sevi... Ka man esot jātīra sniegs priekš viņas auto, ka mums jābrauc apkārt, ka viņa vienreiz iztīrījusi stāvvietu, bet kaut kāds pretīgs krievs esot tur nopakojies....

Man arī jau šinī zienā bija divi jociņi...

1. reize - ziemas sākumā, gribēju pārbaudīt kā ir ar roķeni slīdēt... Pirmās reizes uz 40kmh sanāca forši.. :) Nākamā reize rezultējās ar 180+kupena. Tāāds kauns bija, pie tam kavēju ģeogrāfijas kontroldarbu. Labi ka radzītes, tad ātri izkašņājos no kupenas un steidzos prom, ka tik kāds nepamana :D
2. reize - ne gluži manas vainas dēļ, bet stulbuma gan mazlioet. Noparkojos ceļa malā pie T veida krustojuma, kurš iet pret kalniņu un ir apledojis. Griežas dāma ar glaunu BMW, ierauga mani un, padomājusi, ka ātrums par lielu, cērt pa bramzēm. Riteņi šai sabloķējas un viņa slīd manā virzienā. Es skatos uz viņu, viņa uz mani, neviens neko nevaram izdarīt. Apstājās centimetrus desmit no mana bampera, pastūmās atpakaļ un aizbrauca :D P.S. Mana pirmā ziema ar papīrīti, iepriekšējās divas - ar mācību atļauju. Ja papīrīts rokā un senča nav pie sāna, kautkā tīri nejauši gribas pazīmēties, un tad jau arī sanāk lielākā cūcība...
3. reize - vēl bez papīra un vasarā - pie Spices kautkādi remonti notika un salikti tie lielie norobežojošie stabiņi. Kā stūmos atpakaļ tā aizstūmu vienu tādu. Sānu spoguļos neredzēju.. Tagad vienmēr skatos arī salona spogulī.

Bet tas viss, par laimi bez traumām. Vēl jau citi joki, kā piemēram, tumsā nepamanīts riteņbraucējs bez atstarotājiem (pašnāvnieks), vai arī samētāšanas pa grantenīti, bet nu jā, beidzas tas viss ar mīktām kājām, kaucošām bremzēm un skaņas signālu. Un nepieklājīgiem vārdiem.

Pagaidām nav nevienas avārijas bijušas, bet ir daudz situācijas, kurās daudz netrūka, lai būtu mana pirmā avārija. Spilgtākais moments: Skatos uz avāriju un gandrīz pati ienesos betona stabā, blakus sēdētājs parāva stūri. Vēl nereti aizskatos uz putniem un jūtu, ka jau nesos pa ceļa apmali. No šī nekādi nevaru atradināties. Tad ir bāc, jābūt uzmanīgākai! Protams, jauna diena un viss ir aizmirsts.

Mans stulbākais atgadījums un praktiski vienīgā nopietnā avārija ar auto bija šķiet, pirms kādiem 3 gadiem. Ar mātes auto pamanījos iebraukt tēva auto atrodoties mājas pagalmā. Kaut ko sēdēju pie stūres, darījos un nevienam pasaulē nezināmu iemeslu dēļ samainīju kājas uz pedāļiem (laikam atcerējos to reizi, kad ar riteni smuki nolikos, mēģinot braukt ar sakrustotām rokām - katra uz pretējā roktura:D), t.i., auto iedarbināts, šķiet, labā kāja uz bremzes, ar kreiso uz gāzes vai vēl kā dīvaināk.. Nu, protams, kaut kas atlaižas un auto ar glanci lec uz priekšu, kā rezultātā sencim izsitu lampu, mātei ielocīju bamperi līdz kapotam.. Pēc tam jau, protams, teicu, ka sajaucu pirmo ātrumu ar atpakaļgaitas vai ko tamlīdzīgu, nevis pats esmu smagi samuģījies:)

No citiem gadījumiem, griežoties ar labo sānu iestigts sniegā, neaprēķinot pienācīgi pagriešanās rādiusu, kā arī esmu attapies pretējā joslā ar pretī braucošu smago - naktī nebija sanācis izgulēties, diena krietnos darbos un jābrauc līdz Ogrei - tā arī klanoties un slēdzoties ārā braucu, nespējot koncentrēties.. Tā gan bija vislielākā mācība sev.

Atceros vēl tagad:

Sen senos laikos, kādas 3 dienas pēc moča tiesību ieguves braucu lietū ar savu glauno kasku (ar garu stilīgu nagu) galvā. Garām LU, pāri Kr.Barona ielai stacijas virzienā. Pie dobes, kas pret tagadējo Stockman mani aptur milicis. Es lepns par to ka braucu un labi apstājos, viņš - prasa "Vai Jūs šodien nevarējat nebraukt?". Es "???". Viņš - "Tur, pie Barona ielas tramvaja vadiem vispār jau trešo dienu ir Ķieģelis. Žēl jaunu talonu bojāt". Tā arī saņēmu savu vienīgo "caurumu". Morāle - nesapņot par daudz.

Uh bija viena gandrīz avārija, pirms gadiem desmit, kad tikko dabuju tiesības. Pēc tās pīpēju un nervus mierināju desmit minūtes.

Braucu ārpus pilsētas, velkos pakaļ smagajam. Ātrums - ap 70km/h. Smagais priekšā rāda labo pagriezienu, acīmredzot griezīsies sānceļā. Paskatos pretī - tukšs, var apdzīt, pedālis grīdā, uz priekšu un pēkšņi - kas tad tas? Smagajam lai 90 grādu leņķī iebrauktu labajā pagriezienā izrādās jāierāpo pretējā joslā, lai tai pagriezienā iestūrētu. Un izrādās ka man braucot ar ātrumu 90 km/h gandrīz šķērsām priekšā stāv smagais, kurš ar ātrumu 10 km/h griežas labajā pagriezienā. Izruļīju pats nesaprotu kā, bet principā a) pa mēmajiem, b) kad līdz smagajam 10 metri atlaist bremzes un uz diviem riteņiem mēģinu izņemt pagriezienu tai pašā krustojumā bet pa kreisi. Izdevās. Pat bez grāvja bagarēšanas. Sajūtas - ļoti nelabas.

Viens gadījums - slinkuma dēļ - slinkums stumties atpakaļ gaitā, nolēmu doties taisni augšā pa apledojušu kalnu, kur mani gaidīja 90 grādu pagrieziens. Pasažieru paniskā un neadekvātā reakcija, un manu spēju zemais novērtējums (pats biju pilnīgi drošs, ka viss izdosies) - samulsu kalna vidū, apstājos - bet nu pa ledu auto sāka patvaļīgu kustību savā izvēlētajā virzienā - ar kreiso spārnu stabā. Spārns, stūres pirksta, stupica - mīnusos, neviens cita necieta. Tad divreiz pierādījās ka sieviete pie auto stūres ir kā zvaigzne - tu viņu redzi, viņa tevi nē. Dzestrā vasaras rītā, nenotīrot aizsvīdušos spoguļus un stiklus (logu slotiņas tīra taču tikai priekšas stiklu) viena meitene nepārliecinoši sāka kustību no ielas malas. Biju jau gatavs palaist, bet tad šī apstājās. "Tomēr pamanīja.. !" nodomāju un turpināju kustību. Bet to pašu darīja arī viņa un iebrauca man sānā. Mani zaudējumi - dubļi noskrāpēti, aizmugurējās ass vāciņš nokrita (ar pienu āmura sitienu dabūjams atpakaļ.). Dāmas VW spārnā neliela bukte un izbira plastmasi no bampera. Vienojāmies ka tas viss ir sīkums un devāmies katrs savā virzienā. Nākošā meitene ziemā buksējoties no autostāvvietas izbrauca priekšā - iebrauca spārnā. Pretējā josla bija aizņemta, un aibēgt nebija kur. Šoreiz viņas vāģim nekas - man ar likās nekas, tikai vēlāk vakarā pamanīju ka tomēr būs vajadzīga špaktelēšana un krāsa. Sapratu, ka pavirši apskatīt notikušo un nesākt ķēpu ar apdrošināšanu bija kļūda. Nu un svaigākais šoziem - stāvlaukumā. stāvēju rindā, lai tiktu laukā, no labās puses viens auto ar lauvas zīmi, nesteidzīgi lēnām sāk kustību man durvīs. Logs aizmugurē aizsnidzis, spoguļos acīmredzot ar nav jāskatās. Arī skaņas izolācija laba - manu taurēšanu nedzird :) Bēgt nebija kur, tikai skatīties kā notiek nenovēršamais. bet nekā - vecam auto stipri bleķi, ne skrambas, un aŗi visu cieņu onkulim - nu ļoti mīksti pieskārās. Jāpiezīmē, ka nekad neesmu šajās situācijās uzmācies vainīgajiem ar CSN lekcijām, vai vienkāršu rupju lamāšanos. Apkārtējie gan to uzskata par mana vājuma pazīmi, bet pašam gan tā liekas normāla reakcija. Tie taču tikai bleķi.

He, mega interesanti. Man lielākais pārdzīvojums. Viena no pirmajām reizēm, kad ar vecāku Vectru braucu uz kino, draugus arī vedu. Atceros, ka filma bija Matrix II, bet es to filmu tā pa pusei tikai redzēju, jo visu laiku galvā bija tā mašīna. Nu tad vajadzēja meiteni kaut kur uz Pļavniekiem aizvest. Viss jau bija OK, izlaižu meitenei, un jābrauc atpakaļgaitā, lai izbrauktu no pagalma. Uzmanīgi visu laiku skatījos aizmugures un labajā spogulī, līdz ar kreiso aizķeru uz trotuāra stāvošo miskasti. Skāde bija - līdz galam atlocīts spogulis un bukte sānos, ko nācās špaktelēt un krāsot. Braucu tālāk mājās un domāju - viss tā bija mana pēdējā reize, kad sencis mašīnu iedeva... (protams tā tas nebija ;) Un vēl pa ceļam menti apturēja. Tā, ka pilns komplekts.

Citādi nekas tik traks nav bijis. Nu bet ir bijuši gadījumi, kad apdzenot pretīmbraucošais auto jau sāk midžināt. Tad gan ielienu savā joslā, braucu mierīgi un domāju, ko es daru!!!

Vai arī salīdzinošu nesen bija gadījums, kad mierīgi braucu pa Duntes ielu, pat nedomāju mainīt joslas. Paskatos kreisajā spogulī neviena nav. Tad kaut kā sadomāju pagriest galvu pa kreisi un tad tikai pamanīju, ka aklajā zonā mašīna man blakus brauc. Pēc tā gadījuma gandrīz vienmēr pirms mainu joslu pametu galvu pa kreisi vai labi. Šo ieradumu esmu sev novērojis arī ejot ar kājām :D

Nu un UK ir bijuši gadījumi, kad uz kaut kādiem maziem ceļiem, kur nav mašīnu, sāku braukt pa labo joslu. Bet tad kolēģis UK iemācījā, kā nejaukt joslas - jāatceras, ka vadītājs vienmēr (vienalga kā tiek organizēta kustība pa labo vai kreiso ceļa pusi) atrodas ceļa vidū.

Tēma reāli laba! No savas pieredzes..

1. Strādāju uz Krasta ielas, kur aiz mc2 ir milzīgs stāvlaukums (parasti pilnīgi tukšs). Ziemā pēc darba iznāku ārā un velns dīdija braukt pa to stāvlaukumu paslidināties, patrennēt iemaņas. Izālējies uz nebēdu pāris reizes pa 360grādiem aplaidis uz riņķi, dodos centra virzienā uz tikšanos. Pirmajā sastrēgumā autiņš "uzvārās". Paceļu kapotu un pat tumšajā ziemas vakara krēslā labi redzams, ka motortelpa pilna ar ventilatora siksnas driskām. Tā ir, kad pilnīgi aukstu autiņu mēģina dzenāt uz 6-7tūkstoš apgriezieniem. Sajutos totāls idiņš.
2. Pirmā nopietnā avārija bija arī ziemā jau gadus 15 atpakaļ. Naudas toreiz maz, ziemas riepām nesanāca. Liepājas šoseja, ātrums ap 80-90. Priekšā tāds ka neliels līkums un viens autiņš pirms manis pēkšņi izdomā griezt celiņā pa labi. Eju uz apdzīšanu, nedaudz par strauju, jo priekšējais auto tiešām manevru veica negaidīti. Esmu pretējā joslā un jau griežu atpakaļ stūri kārtoties atpakaļ uz savējo joslu.... Bet auto palicis pilnīgi nevadāms. Slaidā lokā esam grāvī un uz jumta. Mēs reāli karājamies jostās (tās lietoju vienmēr), aizmugurē sēdošais nedaudz apdauzījies pret durvīm krītot. Izrādās - "melnais ledus". Piestāj busiņš un platām acīm brīnās, šis uz simtu gājis esot, bet ieraugot manas piruetes brīnumainā kārtā savācies. Tāpat neesot gaidījis, ka tur kaut kas tāds. Pēc mēneša tieši tajā vietā uzlika zīmi "Miglas zona". Ziema bija pilnīgi sausa, bet tajā vietā laikam ēnaināks un plānā neredzamā ledus kārtiņa izveidojusies.

Vēl pāris fail atcerējos. Pašā sākumā, tiešibas bija laikam mēnesi, braukšanas prakse dažus mēnešu vairāk.. Pie CSDD iela ir tādā nelielā slīpumā(kalniņā). Braukt vēl labi nemāku, bet jāsāk braukt pret kalnu no stāvvietas ielas malā. Aiz muguras noparkojies viens šikāks auto. Un par nelaimi man - reāli tuvu. Atlaižu bremzi un par strauju uzspiedu uz gāzes, lai nesāktu ripot atpakaļ. Izrādijās, ka zem maniem riteņiem nedaudz grants un sīki akmeņi uz asfalta... Normāli izspolējot tos visus ar pamatīgu graboņu nodevu pa glaunā autiņa priekšu. Vasarās pārvietojos arī ar baiku. Pats stulbākais gadījums bija izgriežot no Nestes uz Mūkusalas apli. Priekšā fūre un vēl ar piekabi. Šis minstinās, gaida, kad būs brīvs plūsmā, lai izbrauktu un tādu lielāku radiusu paņēmis - kā jau fūrei ar piekabi nepieciešams, lai pakaļa pa zāli nenobrauktu. Labajā pusē divi trīs metri šķirba. Un nez kāds nelabais mani raustīja izdomāt, ka es te tā fiksi pa to labo malu un būšu ārā uz apļa... Kad biju tajā šķirbā apmēram fūres un piekabes savienojuma vietā, braukt sāka arī fūre, protams skaisti ar sānu tuvojoties man. Apmale tur augsta un ar baiku neuzleksi tā vienkārši uz tās sāniski... Tā nu tenteriski es tur izvairījos, reāli neatceros kā. Bet sajūta kā piedzimis otreiz. Protams ka fūrists skatījās pa kreisi un viņam prātā nenāca ka labajā pusē tur viens idiņš spraucās.