Es pats bieži vien esmu bijis slikts pasūtījuma izpildītājs. Termiņus neesmu ievērojis, darbu esmu padarījis nekvalitatīvi, galu galā - prasīto neesmu izdarījis vispār. Visādi man ir gājis. Ja sākumā es biju priecīgs, kad izdevās atkratīties no projekta, beigu beigās sapratu, ka tā nu tās lietas nebūs darāmas vis. Lēnā garā provēju saprast - kas ir problēmas cēloņi un tos risināt. Visā šai laikā ir izkristalizējušies vairāki punkti, kurus ievēroju vai cenšos ievērot. Vai arī vēl tikai cenšos censties ievērot :) Pati galvenā atziņa - jo labāk spēsi plānot, strukturēt un atbilstoši pildīt darbu, jo lielākā saskaņā dzīvosi ar klientu, ar sevi, ar savu brīvo laiku, ar aizņemto laiku un visu pārējo.

Līdz ar to, pilnībā saprotu tevi, kam brīdī, kad tiek panākta vienošanās par darbu, steigā tiek atvērts fotošops, koda redaktors un atiet programmēšana. Tā var darīt, bet pie laba gala tas nenovedīs. Daži varbūt ir ellīgi talantīgi un spēj to visu organizēt jau no bērna kājas, bet es, un, esmu pārliecināts, lielākā daļa citu tādi nav.

Pirms pasūtītājam teikt “jā”, tipiskā izstrādes projektā ir jāvienojas par nosacījumiem. Un nosacījumi nav tikai termiņš un saņemamā nauda. Vēl viena lieta, par ko parasti tiek aizmirsts, ir darba uzdevums. Ja ne klientam, tad sev dokumentē veicamā darba vēlamo rezultātu. Aizsūti to, kā redzu gala produktu, klientam. Vienalga - lasīs viņš, nelasīs, - par skādi nenāks. Ja tev nav skaidrs gala produkts, tiek riskēts uzrauties uz ļoti ilgu pēcpasūtījuma darbu par pliku velti. Un arī pašam - viena no galvenajām lietām ir zināt precīzu mērķi. Izmērāmu un ieraugāmu. Lai, līdz tam nonākot, ir skaidrs - darbs ir done, varam doties tālāk. Tātad - pirmais, kas ir jāizdara, ir pašam jāsazīmē gala produkts un veicamais darbs.

Svarīga lieta ir sava darāmā lielā darba sadalīšana mazākos. Ja runa ir par vienkāršu weblapu, tad tie varētu būt - nofenderēt tēmu, nomainīt krāsas, sagriezt HTML + CSS, ielikt tēmu wordpresā vai kur nu tu to visu liec, utt. Tiklīdz būs gatavs šāds vienkāršots un virspusējs plāns, tad pie tā vieglāk būs pieturēties. To nedari galvā, bet gan pieraksti.

Vēl viena lieta, nospraud katram no posmiem termiņus. Vienalga - imaginārus vai neimaginārus, bet nospraud. Un mēģini pieturēties. Ja ne šai projektā, tad nākamajā vai divdesmit astotajā tev tie jau sanāks reālistiskāki. Tos pieraksti.

Tālākais - ķeries pie darba. Ja neskaita pēkšņo pārsteigumu, ka parīt viss jānodod, tu savu darbu pavisam noteikti organizē sesijās. Sauksim tās tā. Atnāc no darba, paēd vakariņas, ieraugi lielo darāmo darbu čupiņu ar nosaukumu “HTML + CSS”, un atiet. Es ietektu tā nedarīt.

Jebkurš no iepriekšminētajiem posmiem loģiski dalās kaut kādās daļās. Ja tā ir dizaina padarīšana par HTML, tad tur var izdalīt lapas elementus, kas ir “jāsagriež” vai arī atsevišķas sagataves. Sadali pa posmiem. Jo sīkākiem un precīzāk definētiem, jo labāk. Vienalga, ka tas ir, iespējams, piecu minūšu darbiņš. Ja tas loģiski ir nodalāms no pārējā, tad lai būtu. Nesatraucies, ja kaut kas sadalīsies nepareizi. Pie divdesmit astotā darba viss aizies automātiski :) Šos posmus pieraksti.

Pirms sākt kārtējo darba sesiju, izdomā, cik veltīsi tai laika. Neskatoties uz to, ka tev ir viss vakars un visa nakts priekšā. Tik tiešām. Padomā - rīt ir uz darbu jāiet? Tad nafig visu nakti rauties un darbā būt kā izdirstai jāņogai? Atvēli šimvakaram, teiksim, četras stundas.

Stop.

Vēl ne. Tagad ir pats svarīgākais. Izdomā, ko tieši tu šovakar izdarīsi. Un tieši - izdarīsi, nevis sāksi darīt. Ja kāds darbs neizskatās izdarāms vienā sesijā, tas ir jāsadala sīkākos. Jo arī sesijai ir jābūt sākumam un ir jābūt beigām. Pretējā gadījumā tu vari nodirnēt veselu mūžību, domādams - paga, te vēl biku pieķibināšu, tad te, tad gan jau ka rīt pabeigšu. Paņem kādu no mazajiem posmiņiem un vienkārši izdari no A līz Ž. Paskaties uz sesijai atvēlēto laiku, paskaties uz savu pieredzi, izdomā, ko atvēlētajā laikā vari izdarīt un izdari. Atzīmē, ko esi izdarījis. Pieraksti arī to, cik ilgi esi darījis.

Maza atkāpe. Izmanto versiju kontroli. Pat, ja nevēlies neko mācīties, izmanto. Pirmām kārtām, būs rezerves kopija vecākām koda versijām. Bez baiļu varēsi dzēst uz vella paraušanu, jo nekas nekur nepazudīs. Otrām kārtām, būsi sācis lietot versiju kontroli, nevis atlicis tās lietotsākšanu uz citu dienu! Iesaku git, jo nav nepieciešams serveris, ir gan komandrindas rīki, gan lielisks GUI rīks. Ja sākotnēji versiju kontroli neizmantosi kā darba procesa sastāvdaļu, tad vismaz būsi ieviesis primitīvu rezerves kopiju veidošanas mehānismu. Pēc katra mazā padarītā darbiņa commit'o. Pie kam, komita aprakstā neraksti drazu. Raksti sakarīgi, ko esi izdarījis, lai pēc gada varētu izlasīt un saprast.

Atpakaļ. Sākumā bieži gadīsies, ka būsi pārvērtējis kāda darbiņa mazumu. Tad nekautrējies un nerukā, līdz darbiņš darīts. Sadali to sastāvdaļās. Un ķeries klāt pie vienas no tām.

Vēl viena darbiņu rašanās metode ir tipiskie "TODO" darbiņi. Ienāk prātā kāda ideja, kas varbūt neierakstās sesijai atvēlētajā gaitā vai loģiski neiet kopā ar darāmo darbu. Un to tad tu pieraksti sarakstā. Un, pavei, te jau sāk veidoties sistēma :)

Ja ienāk prātā kaut kas, ko esi piemirsis, neatliec pierakstīšanu uz labākiem laikiem. Tu aizmirsīsi. Vismaz rēķinies ar to, ka vari aizmirst. Un tad būs stulbā sajūta - fāāk... ko es gribēju... āīīī... aizmirsu... nu... baigi svarīgā fīča bija... emm...

Iespējams, ka tev smadzene ir kā skainetam. Taču, ieteiktu rēķināties ar to, ka nav vērts atstāt darbiņu pusratā. Nākamajā sesijā, kas, iespējams, nebūt nepienāks pēc dienas, tu reti kad varēsi tā vienkārši piesēsties un turpināt iesākto. Tāpēc labāk padari mazo darbiņu no A līdz Ž, un miers. Rīt ķersies klāt nākamajam darbiņam.

Saņemies. Nopietni. Saņemies. Apsēdies pie datora, atvāz atvāžamo un sāc strādāt. Jā, tur kaut kur ir visi interneti, kas pilni ar tvīteriem, feisbukiem, čoinām lapām, foršiem čatiem, krutiem seriāliem, aizraujošām spēlītēm, svaigākajām filmām un ņommīgiem pupiem. Saņemies. Ja palīdz, ieplāno sesiju uz divām stundām. Bet divas stundas saņemies un strādā. Pretējā gadījumā tu piekāsīsi ne tik klientu, cik sevi pašu. Katra atliktā sesija nozīmē, ka atlikušajā laikā līdz darba nodošanai tev tā kaut kur būs jāievieto. Katra atliktā sesija nozīmē to, ka alikušajā laikā tev būs jāizdara vairāk un rīt tvīteriem, feisbukiem, čoinām lapām, foršiem čatiem, krutiem seriāliem, aizraujošām spēlītēm, svaigākajām filmām un ņommīgiem pupiem laika var nepietikt vispār. Kā tev tādas izredzes?

Pēc katras sesijas sarakstam ir jāmainās. Es nesaku, ka tam ir jāsaīsinās, jo tu vari saskaldīt vienu lielāku uzdevumu vairākos mazākos, vai arī iedomāties ko jaunu uzdevumizējamu. Taču, pēc katras sesijas ir jābūt sausajam atlikumam izdarīto darbu un versiju kontroles komitu veidā. Priecājoties par to, ka pats sev esi saimnieks, tomēr padomā - ja nu būtu jāatskaitās par padarīto, ko tu teiktu?

Vairākas reizes esmu minējis sakrālo darbības vārdu “pieraksti”. Tik tiešām. Visu dokumentē. Darāmos darbus, darbiņus - dokumentē. Padarīto atzīmē. Ja izrunā kaut ko ar pasūtītāju mutiski, pieraksti, nosūti viņam konspektu. Jo viss mainās, tiek aizmirsts, nesaprasts vai pārprasts. Un tā tālāk.

Atrādi pasūtītājam darbu izstrādes laikā. Tādējādi izvairīsies no liekām problēmām, ka beigās kaut kas nebūs izdarīts tā, kā gribēja viņš. Ļoti daudz kam ir tendence pazust tulkojumā, jo viņš runā vienu valodu, dizaineris otru, bet tu trešo.

Atrādot darbu regulāri, tev nāks labojumi. Nekādā gadījumā necenties tos izdarīt uzreizi, atraujoties no tā, ko dari tagad. Ja tas ir kaut kas degošs, tad pabeidz tagad darāmo un uzreizi ķeries klāt labojumiem, pirms tam tos ieliekot savā maģiskajā sarakstā. Pretējā gadījumā sanāk baisā raustīšana un gala rezultātā zaudētājos paliek tava produktivitāte.

Kā jau teicu sākumā ir redzēt beigas. Nopietni. Būtiskākais jebkurā lielā projektā un mazā darbiņā ir skaidri zināt, kur tas beidzas. Zināt - kad tas būs padarīts. Nevis apsēsties pie datora un domāt - “tā, kas man ir jāizdara, lai es to padarīšanu varētu atdot”, bet gan apsēsties pie datora un zināt - “tagad šitais, tad tas un pēc tam viss - atdodu”.

Daļu no šeit uzskaitītā es pats vēl tikai apgūstu, tāpēc pastāv iespēja, ka kaut kur esmu kļūdījies, kaut kā nozīmi pārvērtējis vai kaut ko piemirsis. Es pats, tiesa, esmu bijis diezgan liels nestrādātājs. Ar šeit aprakstīto es cenšos kaut kādā veidā lauzt šo savu uzvedības modeli. Ja tā, tad komentāri, kā allaž, ir jūsu.

Ne tik sen komentāros bija viedoklis par to, ka mūsdienās strādāt gribētāju ir tik daudz, ka uz kvalitāti nevar cerēt. Un cilvēks mēģināja attaisnot savu konveijeru un no tā izrietošās lietas ar risku zaudēt pasūtītājus. Tev nekādā gadījumā nav jāsāk darīt viss uzreizi pareizi. Pietiek, ja tu sāc ieviest vienu lietu, pielāgo to sev (jo katram ir savas nianses), tad ņem nākamo. Un laika gaitā, ja piestrādāsi pie sava darba procesa, tas atmaksāsies. Tu varēsi darboties ne tikai pie maziem, bet arī pie lieliem darbiem tik pat efektīvi. Tas būs pluss jebkurā citā darbavietā. Kļūsi par labāku cilvēku :)

Varbūt vērts pieminēt, ka nevajag eksperimentēt ar jaunām lietām, ja termiņi spiež. Es saprotu, ka gribās izprovēt jauno saslavēto SuperMegaMVC 45.0.0 versiju. Pacieties. Ja eksperimentēsi, iegūsi diezgan daudz blakusproblēmu. No otras puses - ja tu kā izstrādātājs neseko līdzi jaunajam un to nemēģini, nekāda attīstība principā nenotiek. Taču, vajag izvēlēties laiku, kad to darīt. Ja tik tiešām vēlies kaut ko apgūt, paņem kādu vecāku darbu, un paprovē to sataisīt ar jaunām un svaigām idejām. Brīvajā laikā.

Šo uzrakstīju arī tāpēc, ka man pašam spēja organizēt savu darbu ir bijusi baisais klupšanas akmens. Es esmu redzējis rīkus, bet nav bijis ne mazākās nojausmas - kā tos savietot ar savu darbu. Arī tgad šī nojausma vēl tikai veidojas, bet nu jau kādu brīdī ir aptuvena sajūta, ka virziens varētu būt pareizais.

P.S. Par versiju kontroles sistēmas un GUI rīku izvēli fleimosim citu reizi, lūdzu.