Naktī no 4. uz 5. martu murgoju par muskuļainām kājām puantēs un zeķubiksēs. Vaicāsiet - kāpēc? Un es jums pavēstīšu, - kāpēc.

Ceturtajā martā apstākļu sakritības rezultātā nācās post meitu (6 g.v.) svētku drānās, saprast, ka pašam atbilstošu klōzīšu ņera, lēkt karietē un doties uz Latvijas Nacionālo Operu, lai vaigā skatītu... baletu “Apburtā princese”. Šai sakarā man ir mazliet ko teikt.

Pirms tālākā vēl tikai dažas atrunas.

Biļetes tika nopirktas tāpēc, ka Amanda reiz ieinteresējās par baletu. Tāpēc arī šis izgājiens, lai atrādītu visu to padarīšanu dzīvē. Viņai patika. Mazāk nekā izrādes ar dziesmām, skaidri saprotamu sižetu un tēliem, bet patika. Trešais cēliens gan pagāja dīdoties un ik pa laikam interesējoties par to - kad beigsies, un kad varēs iet ēst vakariņas.

Otrām kārtām. Es nekādā veidā nevēlos noniecināt tos, kas ar baletu nodarbojas vai tos, kam tā ir sirdslieta no otras priekškara puses. Māksla ir māksla, un cilvēki dalās tajos, kas to saprot, un tajos kas nesaprot. Es esmu otrajā pulciņā. Zemāk lasāmais ir jāuzskata par ironisku skatu uz šo kultūras fenomenu. Ja kāda teksta daļa šķiet pārāk asa, iedomājieties, ka konteksts ir draudzīgs un krāsas nav tik melnas, kā varbūt mana teicēja talanta trūkuma dēļ brīžiem izskatās.

Kas attiecas uz mani, tad jāatzīst, ka kopumā šī bija ļoti vērtīga pieredze. Un nē, es nenomiru. Es tikai neko no tā visa nesapratu.

Un tagad visu pēc kārtas.

Gaidāmā trīs stundu notikuma neizbēgamības spēcināts, biju noskaņojies kaujinieciski. Es biju bruņojies ar pacietību un toleranci, bet meita daiļi satērpta, feinu sarkanu rokassomiņu un stilīgu lakatiņu. Abi divi ķērāmies pie augstās mākslas baudīšanas.

Lai kā es mēģinātu savilkt paralēles ar man atmiņā palikušo pasaku, neizdevās. Tik vien kā karalis, karaliene un, protams, pati apburtā princese bija skaidri identificējami. Atpazinu vēl pāris tēlus, bet tas arī viss. Par princesi gan vienā brīdī mani sāka mākt šaubas.

Neko nevaru teikt par deju soļa kvalitāti, jo man tas izskatījās dramatiski. Izmisīgā žonglēšana uz prikstgaliem, neizteiksmīgie špagati gaisā, vicināšanās ar kājām un mūžīgā roku turēšana itin kā tajās būtu liela bumba mani nu nekādi nespēja aizraut. Lai piedod man tie, kas tajā visā saskata neizmērojamu daili un talantu.

It kā visiem zināma pasaka. Taču ļoti daudz ko es no šīs realizācijas nesapratu. Iespējams pie vainas ir tas, ka Čaikovskim ir bijis savs viedoklis par to, kas ir svarīgs, bet kas nav. Sākums bija garš, vidus bija vēl garāks. Milzīga laika daļa tika veltīta galma dāmu un nedāmu dančiem, iepazīstināšanai ar kaut kādiem tēvadēliem un tusiņam mežā (kas, starp citu, bija izcili realizēts inženiertehniski). Neļaujiet man samelot, bet pēdējā scēna, kad tika nokauta/aizdzīta ļaunā ragana, nobučota un pamodināta apburtā princese tika saspiesta kaut kādās piecās minūtēs. Nēnu, I mean, WTF?

Otrais cēliens beidzies, ļaunais pievārēts, labais lēkā un laiž uz riņķi danci jestru. Mēs tik pat jestri desojam uz garderobi. A nekā. Būšot vēl trešais cēliens.

Izvērtēju situāciju. Divi cēlieni ir diezgan nesāpīgi pārciesti. Ņēmu vērā faktu, ka uz baletu mani nekad neviens vairs nepiespiedīs iet, attiecīgi - jāizbauda viss, viss, viss. Cerēju, ka trešais cēliens, kā tas ir ierasts citos skatuves mākslas veidos, kuru auditorija ir bērni, būs īsāks. Pakonsultējos ar mazo baleta vērotāju par tālāko rīcību. Nolēmām palikt.

Jā, pareizi. Divas stundas pagājušas. Sāk gribēties ēst. Sūds jautājums! Makā ir divi lati, kafejnīca tepat vien ir, kas gan varētu noiet greizi? Kādu maizīti jau nu atradīsim, vai ne? Atradām ar. Kanapē maizīti ar sieru un magonēm. Un "maizīti" šī vārda tiešākajā nozīmē, jo tās diametrs bija (nomērīju, jā) trīs centimetri. Tas sanāk - trīsdesmit trīs santīmi par vienu diametra centimetru. Ja aritmētika nav sveša (gūgle prot), tad var sarēķināt, ka maizīte maksāja vienu latu. Nekā cita jau tur nebija. Ā, nē, bija. Par piecdesmit santīmiem rafaello bumbiņa.

Labi, ko nu par mazo un nesvarīgo. Apmānījuši mazo vēderu, devāmies atpakaļ uz savu divpadsmito ložu.

Labāka iespaida radīšanai un relaksētai izrādes baudīšanai biļetes gādīgā māmiņa bija iegādājusies ložā pirmajā rindā, kura otrā cēliena vidū kļuva plašāka un mazāk apdzīvota. Nespēju pat iedomāties, kā es būtu juties zālē.

Sākās trešais cēliens un sižetiski tas viss bija šausmīgs KAS-TUR-NOTIEK-KO-VIŅI-PĪPĒ?!?!? Dejiski gan, laikam, tas bija kas augstvērtīgs, jo publika plaudēja stipri ņiprāk, un laiku pa laikam pat varēja dzirdēt ovācijas.

Nē, veikto dejas soļu un piruešu klāsts nemainījās. Iespējams, tas kļuva pat daudz bagātāks. Tagad uzzīmēsim bildi. Ir beigusies pasaka. Ragana beigta, princese sabučota un atmodusies. Princis laimīgs. Visi laimīgi. Varētu priekškaru un pa mājām, ne? Taču, tas takš būtu garlaicīgi un tik klišejiski, padomāja LNO komanda.

Trešā cēliena sākumā izlēkšo gūzma ar dancātājiem, kas sastājas līnijās. O!, - sapriecājos. Būs masveida dancis un tad - pa mājām. Pacietīšu.

Pēkšņi ne no šā ne no tā starp šo dancātāju svītu aizlēkšoja... un tagad es provēšu uzskaitīt viņus visus... Sniegbaltīte ar princi, Sarkangalvīte ar Vilku (jā, ar asti un masku), Pelnrušķīte ar savu princi, Runcis (Zābakos?) ar kaut kādu kaķeni, kā arī Īkstītis un Īkstīte (par šo neesmu drošs). Vai, vai, vai. Kamēr man mute vaļā un mēs ar Amandu provējam uzminēt pasaku tēlus, tie ir aizlēkšojuši, un sākas masveida dancis.

Dancā, lēkā, deldē grīdu. Tad, kā jau man vajadzēja iedomāties, visi iepriekš nosauktie un ar apburto princesi manuprāt nekādi nesaistītie pasaku tēli sāk savus uznācienus pāros un pa vienam. Ziniet, atgādināja Šreku, kur var sastapt visus viņus.

Un tagad mazu atkāpi par publiku.

Daudzi bērni, kuru sejas es spēju saskatīt, bija garlaikoti. Daudz bija cācu, kuras acīmredzami nāk uz baletu tikai tāpēc, ka tas piederās pie lietas - krieviski (un arī latviski) runājošas cācas, kas satērpušās savos sabuļādas žābo no galvas līdz kājām un atvedušas bērnus, kuriem ir pilnīgi viena alga par to, kas notiek vai nenotiek uz skatuves.

Bija arī klasiskā tipa īstenie baleta pazinēji-baudītāji. Tie, kas pārtraukumos un mājās braucot apspriež to, cik fantastisks grand plié sanāca princesei, bet, turpretim, cik neveiksmīgs bija tas trešais fouetté rond de jambe en tournant.

Pilnīgi noteikti starp visiem skatītājiem ne viens vien bija tāds, kuram galvenais izrādē bija tutū (tā ir tā plakanā kleita) un citi dejotāju vai statistu tērpi. Tādi kā krāšņuma vergi.

Nu, un, ja godīgi, es atpazinu vēl divus tādus pašus kā es - vīrus, kas ir akomponējuši kādu vai kādus. Tas ir viegli redzams no meditatīvā stāvokļa, kas dažreiz izpaužas kā aizvērtas acis, aiz kurām noteikti slēpjas domīgs skatiens. Kakla muskulatūra ir atbrīvota, lai atslābtu un spētu veltīt sevi izrādē valdošās atmosfēras baudīšanai. Laiku pa laikam no notiekošajā iegrimušā vīra iekšām izlaužas kāds apmierināts krāciens, kurš norāda, ka tikko kā etīdes fragments bija vienreizējs.

Es gan pats noturējos un iemigu tikai uz piecām minūtēm. Tad sekoja neizskaidrojams būkšķis, kurš manu meditatīvo noskaņojumu aizdzina pavisam.

Bet, ne uz visiem var attiecināt manus novērojumus. Kamēr citi vecāki stīvām sejām skatījās, lai bērni tik pat stīvām sejām skatītos, mūsu ložā sēdošā māmiņa ar četrgadīgo (wild guess) meitiņu aktīvi viena otrai skaidroja - kas notiek uz skatuves. Pie kam, izskatījās, ka māmiņa bija sagatavojusies godam un spēja izklāstīt par uz skatuves notiekošo skaidri un saprotami. Meitiņa, savukārt, ar neviltotu interesi bija pieplakusi pie ložas priekšējās figņas (neatceros, kā sauc) un aizrauti skatījās, ik pa laikam uzdodot precizējošus jautājumus par sižetu. Lielais "wow" bija tad, kad viņa sāka pilnā balsī dungot vienu no orķestra atskaņotajiem gabaliem, kas bija pavisam normāls simfonisks skaņdarbs ar stīgām, perkusijām, klavierēm, taurēm un visām citām orķestrim pienācīgajām lietām. Nebūtu mazās baleta fanes, es ij nenojaustu, ka tajā gabalā ir kaut kāda vērā ņemama melodija.

Kas man patika izrādē - tehniskā realizācija. Gaismas bija perfektas (neesmu bijis uz labāk gaismotu baletu). Caurspīdīgais ekrāns arī bija ōsam ideja. It sevišķi laivošanas moments, kurš izpelnījās nedalītu publikas prieku aplausu veidā. Pat meža dekorācijas uzrunāja.

No ilglaicīgākas iemigšanas mani paglāba vēl viens izrādes aspekts. Es no augšas varēju lieliski vērot orķestri darbībā viņu bedrē. Man kā operetes un vēlāk arī simfoniskā (IIRC) orķestra mūziķa dēlam tas bija interesantāk par uz skatuves notiekošo.

Beigās vēl atkārtošu iepriekš atrunāto. Balets ir māksla, māksla ir vajadzīga, bet es to nesaprotu. Šeit caur hiperbolu mēģināju ilustrēt savu pieredzi. Patiesībā jau nebija tik traki, bet otrreiz uz baletu es centīšos vairs neiet.