Gadiem ejot Valsts prezidenti, Ministru prezidenti un pat neprezidenti gadu mijā ir runājuši nekā. Ar laiku arī klausītāji ir apraduši sagaidīt no šīm uzrunām neko. Taisnošanos, pašsaprotamu faktu konstatāciju, atskatu uz gadu, kādu citātu no autoritātes, kontekstam un šķietamajam noskaņojumam atbilstošu novēlējumu.

Visi runātāji (un runu autori) ir aizmirsuši par to, ka patiesībā šādai jaungada runai nav jābūt nedz atskaitei, nedz iespējai taisnoties. Tā ir vienreizēja iespēja cilvēkam iedot kaut ko līdzi simboliskā brīdī - ejot no aizejošā uz jauno gadu. Pamudināt, iepriecināt, atbalstīt, uzrunāt. Varbūt patosīgi, varbūt cilvēcīgi. Tie ir tie teksti, kuru autori prot likt vārdam tikt līdz cilvēkam cilvēkā. Un mūsu runātāji, diemžēl, aizmirst šī gadu mijas monologa svarīgumu. Tas tiek uztverts kā pienākums, nevis iespēja.

Šogad par visiem gadiem un visiem runātājiem pacenties ir Ivars Svilāns (tie, kas nelieto Facebook, lasa teitan).

Apsēdos un uzrakstīju pats: kādu es gribētu politiķu Jaungada oficiālo uzrunu. Lai nevis runā, bet uzrunā. facebook.com/ivars.svilans/…

— Ivars Svilans (@ivarssvilans) December 30, 2012

Īsi pēc tam radās pārsteigums, par kuru parūpējās Andrejs Sergejevs - tulkojums krieviski.

@ivarssvilans написал Новогоднее обращение политиков Латвии,которое он сам бы хотел услышать в Новый год. Inspiring! facebook.com/andreysergeyev…

— Andrey Sergeyev (@AndreySergeyev) December 30, 2012

Un pa starpai no Maira Skujas puses radās ideja izveidot video, kurā piedalīties tika aicināts ikviens. Pārsteidzoši ir tas, ka viss izdevās, rezultāts ir un tas redzams zemāk.

Pievērsiet uzmanību, ka viss notiek nevis draugos, bet feisbukā un tviterī. Un skumji, lai arī ne tik neizprotami, ka vairāk retvītus iegūst kaut kāda uzmanības apdalīta Lūcija Ceicāne, kas ir nolēmusi skriet plika pa Rīgu.