1978. gadā PSRS ģeologu grupa, nolaižoties kādā Sibīrijas ielejā, atklāja tur absolūti izolētā vidē dzīvojošu vecticībnieku ģimeni. Kopš 1936. gada, kad vīrs, sieva, deviņgadīgais dēls un divgadīgā meita devās taigā, lai izvairītos no reliģiskajām represijām. Viss.

42 gadu laikā viņi nebija satikuši nevienu dzīvu dvēseli. Piespiedu pašizvēles trimdā viņiem piedzima dēls (1940.) un meita (1943.), kas savas dzīves laikā nebija redzējuši nevienu citu cilvēku, kā tikai savas ģimenes locekļus. Par pasauli viņi zināja no vecāku stāstiem, taču viņu rīcībā nebija nekā, kas spētu to sasiet ar realitāti.

Viņi nezināja absolūti neko par otro pasaules karu, četrdesmit gadu laikā par ikdienu kļuvušajiem priekšmetiem (celofāna maisiņš ftw). Radio? Televīzija? Viņus, ja godīgi, tas viss arī neinteresēja, jo vecticībnieks ir un paliek vecticībnieks. Par pasauli vislielāko interesi izrādīja tieši 1940. gadā dzimušais dēls, jo abiem izolētībā dzimušajiem laicīgās un materiālās pasaules koncepts bija zināms tikai teiku un nostāstu līmenī.

Diemžēl, stāstam nav labas beigas. Trīs bērni nomira īsi pēc kontakta ar ģeologiem. Māte labu laiku iepriekš no bada, ļaujot izdzīvot bērniem. Tēvs nomira 1988. gadā. Dzīva pašlaik ir tikai jaunākā meita, paliekot dzīvot turpat netālu no vietas, kur viņu ģimeni atkalatrada. Sieviete aizvien esot dzīva un vientuļa. Protams, ka vairs ne tik primitīvi un skarbi kā līdz šim, bet tomēr...

Stāstu var izlasīt Smithsonian Magazine rakstā. Krievu vikipēdijā ir neliels šķirklis. Mūsdienās, lai arī dzīvo patālu, pēdējās ģimenes locekles viedoklis tiek prasīts, publicēts, viltots un izmantots dažādos griezumos presē, internetā un politiski sociālajās kampaņās.

Tāda, lūk, neizmērojama ir Sibīrija. Tik, lūk, sīksti mēdz būt cilvēki.