laacz.lv

Kaspara F. neoficiālā mājaslapa (Anno 1997)

42 gadus Sibīrijā absolūtā izolācijā

  1. gadā PSRS ģeologu grupa, nolaižoties kādā Sibīrijas ielejā, atklāja tur absolūti izolētā vidē dzīvojošu vecticībnieku ģimeni. Kopš 1936. gada, kad vīrs, sieva, deviņgadīgais dēls un divgadīgā meita devās taigā, lai izvairītos no reliģiskajām represijām. Viss.

42 gadu laikā viņi nebija satikuši nevienu dzīvu dvēseli. Piespiedu pašizvēles trimdā viņiem piedzima dēls (1940.) un meita (1943.), kas savas dzīves laikā nebija redzējuši nevienu citu cilvēku, kā tikai savas ģimenes locekļus. Par pasauli viņi zināja no vecāku stāstiem, taču viņu rīcībā nebija nekā, kas spētu to sasiet ar realitāti.

Viņi nezināja absolūti neko par otro pasaules karu, četrdesmit gadu laikā par ikdienu kļuvušajiem priekšmetiem (celofāna maisiņš ftw). Radio? Televīzija? Viņus, ja godīgi, tas viss arī neinteresēja, jo vecticībnieks ir un paliek vecticībnieks. Par pasauli vislielāko interesi izrādīja tieši 1940. gadā dzimušais dēls, jo abiem izolētībā dzimušajiem laicīgās un materiālās pasaules koncepts bija zināms tikai teiku un nostāstu līmenī.

Diemžēl, stāstam nav labas beigas. Trīs bērni nomira īsi pēc kontakta ar ģeologiem. Māte labu laiku iepriekš no bada, ļaujot izdzīvot bērniem. Tēvs nomira 1988. gadā. Dzīva pašlaik ir tikai jaunākā meita, paliekot dzīvot turpat netālu no vietas, kur viņu ģimeni atkalatrada. Sieviete aizvien esot dzīva un vientuļa. Protams, ka vairs ne tik primitīvi un skarbi kā līdz šim, bet tomēr…

Stāstu var izlasīt Smithsonian Magazine rakstā. Krievu vikipēdijā ir neliels šķirklis. Mūsdienās, lai arī dzīvo patālu, pēdējās ģimenes locekles viedoklis tiek prasīts, publicēts, viltots un izmantots dažādos griezumos presē, internetā un politiski sociālajās kampaņās.

Tāda, lūk, neizmērojama ir Sibīrija. Tik, lūk, sīksti mēdz būt cilvēki.

Manas domas

Precīzi gadu neatminos, bet tas varēja būt neilgi pēc vecticībnieku atrašanas, šo stāstu vairākos numuros publiceja Bauskas rajona mušpapīrs. Iespējams, ka tas bija tulkojums no tās pašas komjauniešu taisnības.

Dr.Labi

Tad jau arī šodien to var atkārtot. Ja kādam nekas nav labi, paņem plinti, cirvi un karoti un iet dzīvot mežā. Mums Latvijā tie meži tādi nelieli, bet Sibīrijā gan jau vietas pietiek.

abc

Takš mums tepat latvijā arī ir nostāsti par dabas cilvēku/vienpati, kurš īsi pēc LV okupācijas pazuda mežā. Runā, ka šis agros 90. bij uzzinājis, ka režīms ir kritis, tomēr nespēja vairs aklimatizēties citai dzīvei. Viens no LU profesoriem (no kā šo stāstu arī dzirdēju) stāstīja, ka esot šamējo pat saticis – ļoti vieds personāžs, perfekti pārzinot meža augāju un tā izmantošanas iespējas. Bet nu tā paša dēļ arī, laikam, nevarējis paciest citu dzīvi, kur vērtība ir tikai cipariem uz papīra strēmeles. Katrā ziņā, ja grib tad pazust var arī pie mums..

Mežavecis

Lai tur vai kā, bet nāves smaka, veči, nāves smaka tai mežā ir! Es ziemā sevišķi izvairos no niknajiem Kurzemes vilkiem. Pīpēju cigaretes “Prīma”, lai atbaidītu vilkus un lapsas. Ir gadījies mežā pat mežacūkas līķi uziet. Baisas lietas notiek mežā, baisas lietas. Nāciet man līdzi dzīvot, man vienam tur apnicīgi, sievietes arī nav, nu tad jāņem, kas ir (stumbri).

miers

Sūra dzīve. Kur gan var dabūt “Prīmu” mežā? Atrod mežstrādnieku izmestu benčiku. To pārtin kā vecus kājautus un iegūst prīmā smēķi :) i’ vilks nenāk klāt, i’ lapsa turās pa gabalu. Tāpat sieviet vairās mežaveča apskāviena. Atliek vien sūri ar d…

Iesniegt savu viedokli

Atruna par moderāciju. Daži vārdi, var gadīties, ka ir iz melnās listes (viagra and stuff). Tādi komentāri tiek aizturēti, pirms parādās lapā. Ja Tavs komentārs neparādās uzreizi, būs vien jāpagaida, līdz es jamo izlasīšu. Protams, ka paturu tiesības sev netīkošos komentārus dzēst, iemeslu neminot.