Skolā manā laikā krievu valoda bija obligāta. Un tās ietvaros, protams, tika apgūta ne tikai proza, bet arī dzeja. Es precīzi nepateikšu, kurš no autoriem tika apgūt konkrētajā gadījumā (iespējams, ka Puškins, bet var būt arī Jeseņins), bet skolotāja uzdeva iemācīties vienu tā dzejoli no galvas. Sacīts - darīts. Daži paķēra kaut ko no mācību grāmatas, citi no mājās esošajiem krājumiem.

Pienāk stunda. Viens noskaita dzejoli - pieci (atzīmes maksimums tai laikā). Otrs noskaita “У лукоморья дуб зелёный” (ilustratīvs piemērs), par ko skolotāja noburkšķ, ka tas bija jāzin visiem tāpat un jau sen. Tad pie tāfeles izsauc kādu, kurš bieži vien neko diži nemācījās. Jau bez vilšanās un ar ierastu rokas kustību skolotāja gatavojas žurnālā ierakstīt ierasto novērtējumu, kad izsauktais pielec kājās un iznāk priekšā. Ja godīgi, tad viņš atļāvās bieži vien sačkot, jo māte bija uz krievu kultūru "pasista" (labā nozīmē), kā rezultātā viņam šī stunda bija po feņi - citkārt nopelnītu divnieku viņš brīvi atpelna ar diviem pieciniekiem nākamajās stundās vai kontroldarbos.

Pavaicājis skolotājai - vai Puškins (vai Jeseņins - tik tiešām neatminos) derēs, saņem apstiprinošu atbildi. Protams, šajā mirklī izbrīns valda nupat jau visā klasē. Tas ir lasāms arī skolotājas sejā. Nostājas jaunēklis stalti un sāk savu apguvumu skaitīt. Diemžēl, neatminos precīzi - kuru dzejoli, bet autors tiešām bija prasītais.

Не тужи, дорогой, и не ахай,

Жизнь держи, как коня, за узду, Посылай всех и каждого на хуй, Чтоб тебя не послали в пизду!

Gods, kam gods. Skolotāja, lai arī pēc pirmajām rindiņām ieplēta acis, dzejoli noklausījās līdz galam. Sastingusi. Beigu beigās, ielika labu atzīmi un ierakstīja piezīmi par rupjībām. Atzīme par to, ka prasības izpildītas. Pat ar uzviju. Dzejolis bija meklēts. Dzejoļa autors bija brālīgās Krievijas klasiķis (ilustratīvajā piemērā - Jeseņins). Nodeklamēts tika izjusti un ar lielisku intonāciju.

Šo epizodi atminējos pēc tam, kad šodien lapenītē pie grila saruna nokļuva pie Dailes teātra jaunā "Oņegina". Diemžēl, pats uz to neesmu bijis, taču atsauksmes konsekventi ir lieliskas. Un, kā dažiem zināms, arī krievu literatūras klasiķi bija no tiem, kas nevilcinājās sacerēt dzeju ar mātes vārdiem - Puškins, Jeseņins, Majakovskis. Visi viņi saprata, ka krievu lamu vārdi ir neatņemama kultūras sastāvdaļa. Un te nav runa par to, ka mūsdienās tie ir zināmā mērā nonivelēti un tiek lietoti vietā un nevietā.