Laikraksts “Latwijas Sargs” savā 1922. gada trešajā numurā (4. janvāris; maksāja 3 rubļus) raksta:

Latwijas naudas weeniba - Lats

Ministru kabineta mazà sehde nolehmusi nosaukt Latwijas naudas weenibu par latu un newis par franku. 1 lats lihdzinas 100 grascheem. Schweizes naudas kaltuwe peesuhtijusi muhsu jaunàs zelta naudas paraugus, kuri leeluma lihdzinas franzijas zelta naudai.

Galigi naudas reformu apstiprinàs Satwersmes Sapulze.

Tiesa, tas mazliet konfliktē ar ziņu tā paša gada 4. augustā “Latvijas Vēstnesis” raksta. Iespējams, ka tas tāpēc, ka diskusijas par valūtas nosaukumu bija ilgstošas.

Wehrtigs eeguwums

Muhsu laikraksts jau atzihmeja to zihnu, kahda norisinajusees jautajuma par muhsu naudas weenibas nosaukumu. Wakardeenas ministru kabineta sehde tad ari nahzas izschkirt jautajumu - waj Latvwijas naudas weenibas nosaukums buhs lats waj franks. Ar gandarijumu tagad waram zinot, ka kabinets iszchkihrees par latu. Par to sewischki uzstahjuschees ministru presidents Mieierowizs, zemkopibas ministrs Arweds Kalninsch u. c. ministri. Nacionali domajoscha sabeedribas dala par peenemto lehmumu juhtas apmeerinata.

Viens lats finansiāli bija Francijas zelta franka ekvivalents, kas, savukārt, bija 0,29032 grami tīra zelta. Viens lats tika mainīts pret piecdesmit rubļiem. Viens dolārs maksāja aptuveni 5 latus, britu mārciņa bija nopērkama par 23 latiem, bet vislētākā bija Polijas marka, kas maksāja vienu santīmu, ja pirku, bet mazāk, ja pārdevi.

Pirmā fiziskā nauda, kuru varēja saukt par latiem, bija tā paša gada rudenī klajā laistie pagaidu cēnerīši, kas faktiski bija 500 rubļi ar atbilstošu uzdruku. Tā kā rubļus tolaik jau drukāja tikai Rīgā, tad šādu gājienu izveikt bija kā divus pirkstus.

Nu, un tad jau viss kā rakstīts Latvijas Bankas lapā vai kā stāsta Latvijas Vēstures muzeja Numismātikas nodaļas vadītāja.

Zemāk vēl ielikšu oriģinālo likumu - “Noteikumi par naudu”. Starp citu, tajos vēl nav ne vārda par divu latu mildu un sidraba pieclatnieku. Noteikumi publicēti 1922. gada 11. augustā “Valdības Vēstnesī”.

Noteikumi par naudu.

(Izdoti 1919. g. 16. jūlija likuma kartībā.)

1. Latvijas naudas sistema pamatojas uz zeltu. Naudas vienība ir lats, kas satur divi miljoni deviņi simti trīs tūkstoši divi simti divdesmit seši desmitmiljondaļas (0,2903226) grama tīra zelta. Lats sadalās simts santimos.
2. Tiesība kalt metāla naudu un laist to apgrozībā pieder vienīgi valstij. Naudas kalšanu un apgrozībā laišanu pārzin finansu ministrs.
3. Zelta naudu kaļ, kā no valstij piederoša metāla, tā arī no privātpersonu pienesta zelta. Privātpersonu zelts jāpieņem pārkalšanai naudā par finansu ministra noteiktu maksu, ja zeltu pienes finansu ministra noteiktā zelta satura lējumos vai citu valstu monētās un ja pienestā zelta daudzums nav mazāks par simts gramiem.
4. Zelta naudu kaļ desmit un divdesmit latu gabalos.
5. Zelta nauda satur deviņi simti tūkstošdaļas tīra zelta; pielaižamā svārstīšanās — augšup un lejup viena tūkstošdāļa no tīra zelta satura (0,899—0,901). Desmit latu gabala svars — trīs un divi simti divdesmit pieci tūkstoši astoņi simti piecas miljondaļas (3,225805) grama, divdesmit latu gabalu svars—seši un četrdesmit pieci tūkstoši simts sešdesmit viena simtstūkstošdaļa (6,45161) grama; pielaižamā svara svārstīšanās — augšup un lejup desmit latu gabalam trīs tūkstošdaļas, bet divdesmit latu gabalam divas tūkstošdaļas no augstāk minētā svara.
6. Bez zelta naudas kaļ arī sīko naudu no metāla, kuru nosaka ministru kabinets uz finansu ministra priekšlikumu.
   • Piezīme. Sīko naudu kaļ vienīgi no valstij piederoša metāla.
7. Sīko naudu kaļ 1, 2, 5, 10, 20 un 50 santīmu, kā an 1 lata gabalos.
8. Visas metalnaudas veidu, kā arī sīkas naudas svaru nosaka ministru kabinets uz finansu ministra priekšlikumu.
9. Zelta naudu atļauts izlaist neaprobežotā daudzumā, sīko naudu — ne vairāk kā 10 latu uz iedzīvotāja.
10. Visi nodokļi un nodevas un vispār visi maksājumi aprēķināmi latos.
    1. piezīme. Attiecībā uz ārzemju valūtā Latvijā noslēgtiem darījumiem aprēķins izdarāms Latvijas naudā pēc darījumu slēgšanas dienas vidējā Rīgas biržas kursa, kurš izsludināts finansu ministra noteiktā kārtībā. Ja darījumu slēgšanas dienā valūtas kotacija nav notikuse, tad par pamatu ņemams nākošās kotēša nas dienas vidējais kurss.
    2. piezīme. Līdz valstskases zīmju izņemšanai no apgrozības tās ir likumīgs maksāšanas līdzeklis. Kamēr šīs zīmes atrodas apgrozībā, Latvijas rubļos noteiktos maksājumus var izdarīt metāla naudā, un otrādi, pēc maksāšanas dienas kursa, kuru noteic finansu ministrs, piemērojoties Rīgas biržas kursam. Šīs piezīmes nosacījumi attiecas tikai uz tiem gadījumiem, kad par kursu starp līguma slēdzējiem nav notikuse sevišķa vieno šanās.
11. Zelta nauda pieņemama maksājumos neaprobežotā daudzumā, ja tā apgrozībā nav zaudējuse savus uzrakstus un no svara ½% Patļautai svārstīšanās normai (5. p.). Naudas gabalus, kas zaudējuši no svara vairāk kā ½% no svārstīšanās normas, valstskase pieņem pēc svara, atskaitot pārkalšanas un citus izdevumus.
12. Sīkā nauda pieņemama privātos maksājumos līdz 10 latiem, bet valsts iestādēs — neaprobežotā daudzumā, ja tā apgrozībā nav zaudējuse savus uzrakstus vai nav mākslīgi bojāta.
13. Valstskase saņemto nodilušo naudu nelaiž no jauna ap grozībā.
14. Viltotā nauda aizturama no finansu ministra šim nolūkam pilnvarotām iestādēm un personām un nododama valstskasei.
    • Piezīme. Finansu ministrim ir tiesība izsniegt sevišķu atlīdzību par naudas viltotāju uzrādīšanu un atrašanu.

Rīgā, 1922. g. 3. augustā.

Ministru prezidents Z. Meierovics. Finansu ministrs R. Kalnings.