Saule kā jau saule, kad tā neslēpjas aiz mākoņiem vai neatrodas zemes otrā pusē. Vai aiz mēness. Puspiecos tā bija pamanījusies pavasarīgi izkausēt vēl kādu mazumiņu aizejošās ziemas baltā pārpalikuma. Vēja nebija, mākoņu arī. Pēc nedēļas jau nāks puķītes, putniņi un minisvārciņi, bet pagaidām vēl ielās bija mazliet dubļains. Pēc tiešā un pārnestā nozīmē bagātīgās ziemas man tas bija pietiekami pavasarīgi. Man tādas dienas patīk. Tās sniedz atvieglojumu tiem, kam ziemas nupat jau ir gana. Un šogad man tās bija pavisam gana. Tādas dienas vēl neuzliek par pienākumu atzīt pavasara ierašanos. Tūlīt, tūlīt būs, bet vēl esam starp.

Ap sarkanās koka mājas stūri parādījās kepona nadziņš, kuru straujās gaitas dēļ uzreiz papildināja arī drukns tā nēsātājs ar mēreni stiklainām acīm, lēni augošiem retiem rugājiem un dzīt sākušu pirms pāris dienām pārsistu lūpu. Mazliet sacaurumojusies un pabalējusi pārlieku lielā izmēra dermantīna jaka zem sevis slēpa rūpīgi lāpītu džemperi un trīs kārtās saģērbtas treniņbikses. Alkohola pārmērīga lietošana veselībai secen nebija gājusi, taču, neskatoties uz to deviņdesmit grādu pagrieziens bija tik spējš, ka RIMI zaļais ne pēdējā svaiguma akcijas maisiņš turpināja savu ceļu taisni, gandrīz izjaucot gājēja virziena plānus.

Krustojumā iedegās zaļais un kā pāvs savu asti melnus dūmus izplezdams uz priekšu rāvās nenosakāmas krāsas vecs bē em vē markas tansportlīdzeklis. Mūsu varonīgais maisiņa nesējs mazliet saviebās, kas jau vien liecināja, ka ir ierindas pilsētnieks. Laucinieks būtu saviebies vairāk.

Un tieši šajā brīdī un šajā vietā nenotika absolūti nekas ievērības cienīgs.