Lielbritānijā un Īrijā teju visos nomas auto un pie izbrauktuvēm no īres auto stāvlaukumiem ir rakstīts tieši pretējais - stay left, look right. Un, ziniet, kad gandrīz visa Eiropa jau brauca pa pareizo pusi, Zviedrijā visi ar pareizajiem auto stūrēja pa nepareizo pusi. Ik pa laikam internets kaut kur izmet bildi, kur Stokholmas ielās ir vērojams baiss haoss.

Tā bija tā dēvētā Dagen H, kur H nozīmē Högertrafik (zviedriski - satiksme pa labo pusi). Tas notika 1967. gada 3. septembrī. Diena, kad Zviedrija sāka braukt pa pareizo ceļa pusi.

Lielākā daļa importēto un visas vietējā ražojuma automašīnas Zviedrijā jau bija ar stūri kreisajā pusē. Tas vēl vairāk saasināja problēmu, kad zviedrs devās art Eiropas vai kaimiņvalstu lielceļus, vai arī netāls viesis ieradās Zviedrijā ar savu auto. Daudzi mūsu tautieši, kas lepni cakā cauri visai Eiropai ar savām britu un īru automašīnām labi saprot, ka apdzīšanas manevri ir skarbi, ja stūre tev atrodas ceļa ārmalā. Vēl viena nianse ir tā, ka tā laika automašīnām atpakaļskata spogulis pasažiera pusē nebūt nebija obligāta ekstra. Attiecīgi, izbraukšana no kreisās puses stāvvietas bija aizraujošs pasākums.

Nevienam ideja par satiksmes kardinālām modifikācijām nepatika. 1955. gadā referendumā tika nobalsots, ka visi turpinās braukt kā braukuši - pa kreiso pusi. Līdz 1965. gadā valdība nolēma ņemt lietas savās rokās un paši nobalsoja par to, ka nekā nebija - brauksim tomēr pa pareizo ceļa pusi. Plāns bija četru gadu laikā visus izglītot, visu izpētīt un visu izdarīt.

Nu, re, tātad. Zviedrijas parlaments nolēma, ka nāksies vien mainīties. Un plāns bija sekojošs.

Tika apsekoti visi publiskie ceļi, lai veiktu ceļa zīmju nomaiņu, luksoforu nomaiņu, nomainītu satiksmes plūsmu virzienus un prioritātes. Pie kam, tika izmantota iespēja arīdzan pievilkt savas ceļa zīmes tuvāk Eiropas standartiem. Visas zīmes un luksofori, kuri bija jāmaina, tika novietoti blakus un noteiktā datumā atklāti, kamēr iepriekšējie no sākuma tika apsegti un tikai pēc tam demontēti. Viņiem pat ielu marķējuma līnijas bija dzeltenas un visur blakus tika uzvilktas baltas.

Katrs iedzīvotājs saņēma bukletu, kurā sīki un detalizēti bija aprakstīta jaunā kārtība un to regulējošie ceļu apzīmējumi un zīmes. Bukleti tika drukāti veselās deviņās dažādās valodās. Tika noorganizēts dziesmu konkurss ar šo uzvarētāju.

Dažas dienas pirms nospraustā datuma radio, laikraksti un pat televīzija stāstīja kā pareizi darīties uz ielām. Reklāmas tika radītas, ar tām tika apdrukātas pat piena pakas.

Laika posmā no vieniem līdz sešiem naktī tika aizliegts bez sevišķas vajadzības rādīties uz ielas. 4:50 naktī visiem bija uz ceļa jāapstājas. Visiem. Tad radio sāka skaitīt līdz nullei un 5:00 visiem bija jāmaina puses. Lielākajās pilsētās nebūtiskajiem atrasties uz ceļiem aizliedza no iepriekšējā vakara desmitiem līdz H dienas trijiem, lai darba rūķi paspētu visu izdarīt. Protams, visiem gribējās būt procesa daļai un izbraukt pa nepareizi pareizo ceļa pusi, kas rezultējās bildē, kuru var redzēt augstāk.

Un, ja jums šķiet, ka ar to lieta cepurē, tad nekā. Vienvirziena ielas tika rekonstruētas, autobusi tika nomainīti, pieturvietas nācās izbūvēt otrā ceļa pusē. Visiem transportlīdzekļiem nācās mainīt tuvās gaismas (zināms, ka tās ir atšķirīgas katrai braukšanas pusei). Tramvaji tika apturēti, kamēr netika veiktas pārbūves. Starp citu, gaismu jautājums esot bijis viens no iemesliem, kāpēc tāda steiga - tolaik tikušas lietotas lētas universālas autolampas, kamēr industrija virzījās uz katram-modelim-savas-lampas galu.

Sešus mēnešus drošība uz ceļiem uzlabojās un satiksmes negadījumu skaits bija daudz mazāks nekā ikdienā. Protams, ka pēc tam viss atgriezās, jo cilvēki aprada ar jauno braukšanas veidu un vairs nedarīja visu lēnām un prātīgi. Tiesa, mirstība šajos negadījumos vēl divus gadus bija zem iepriekšējiem rādītājiem.

Cilvēkresursi tika iesaistīti milzīgi. Ja neskaita desmitiem tūkstošu ceļu strādnieku, policistu un novērotāju, tad kopumā pieteicās 150000 (150k!) brīvprātīgo, lai palīdzētu, piemēram, vecākiem cilvēkiem šķērsot ielu pa gājēju pārejām.

Pamatā Eiropā braukšanas puses standartizācija notika 20. gadsimta laikā. Vissmieklīgāk gāja Spānijā, kur, piemēram, Barselona brauca pa labo pusi, bet Madride pa kreiso. 1924. gadā piekāpās pēdējā. Pati pēdējā Eiropas valsts, kurā pa nepareizo pusi braukt beidza, bija Islande. Tas notika gadu vēlāk nekā Zviedrijā - 1968.

Divreiz mainīt puses nācās Japānas sabiedroto okupētajai daļai. Kad to okupēja, visiem lika sākt braukt pa labo pusi pretstatā visai pārējai Japānai. Savukārt, 1978. gadā visu mainīja atpakaļ, jo Okinavas prefektūra tika atdota atpakaļ. Kopumā viss notika tieši tāpat kā Zviedrijā, tikai mazākā mērogā. Jo Japānim divreiz nav jāsaka.

Uz pasaules ir daudz vietu, kur uz sauszemes robežas mainās puse, pa kuru tu brauc. Makau un Hongkonga brauc pa nepareizo pusi, kamēr Ķīna brauc pa pareizo. Un tās nav vienīgās Āzijas valstis. Vēl tādas vietas ir atrodamas Āfrikā un Dienvidamerikā. Plašāks uzskaitījums, protams, vikipēdijā. Eiropā lai tiktu no nepareizajiem pie pareizajiem ir jāšķērso ūdeņi ar vilcienu (Lamanšs) vai prāmi (citur).

Londonā ir vieta, kur visiem ir jābrauc pa ceļa labo pusi. Jā, nopietni. Tā ir vienīgā iela (patiesībā tā nav iela, bet lai jau tiek), kur visiem ir jābrauc pa labo pusi, nevis kreiso un atrodama pie Savoy viesnīcas.

Tieši tāpat jocīgs varētu šķist Ponte Palatino, kas ir tilts Romā. To šķērsojot sanāk braukt pa pretējo pusi.

Runā, ka pie kreisās puses satiksmes vainīgi ir viduslaiki, kad vajadzēja labo roku brīvu, lai varētu garāmejot iemaukt kādam pretīmjājējam ar zobinu, ja nu kas. Ja jāj ar zirgu, tad pavadu turi ar kreiso roku, kamēt labā ir brīva darīt kaitējumu. Runā, ka ap 14. gadsimtu tā laika Romas pāvests nolēma izdot papīru, kurš noteica, ka visiem svētceļotājiem nāksies vien doties uz priekšu pa kreiso ceļa pusi.

Un par labo pusi arī ir daudz mītu. Napoleons vainīgs, jo bija kreilis. Amerikāņu dižrati vainīgi, jo tos vilka vairāki zirgu, bet kučieris sēdēja uz kreisā pusē esošā zirga, nevis ratos. Ar labo tur pātagu un var aizsniegt arī blakus esošo zirgu. Un izmainoties ar pretīmbraucošo varēja labāk vaktēt kreiso pusi.

Tā kā visā visumā sanāk, ka braukšana pa labo pusi ir kaut kāda apstākļu sakritība, jo visā pasaulē kustība sākumā bija pa ceļa kreiso.