Ir pagājuši pārsimts gadi, kopš te bija kāds svaigs ieraksts. Atšķirībā no tā, ko tu sagaidi, es netaisnošos un nemēģināšu izdomāt iemeslu. Tā vietā pastāstīšu par mandalām. Nē, lu. Vienu mandalu.

Man kolēģis, atvaļinājumā aizejot un pienākumus pārņemot, uz tāfeles papildus atstāja rūpīgi izstrādātu palielu mandalu ar melnu flomīti. Norādes bija vienkāršas - tiklīdz ir kāda WTF situācija (un tādas vienā pavisam konkrētā neizpaužamā kontekstā rodas ar apskaužamu regularitāti), piecelties kājās no aizgalda, pagriezties pret tāfeli, paņemt rokā flomāsteru un sākt krāsot.

Godīgi atzīšos, ka pirmajās dienās ar skubu metos krāsu piedzīvojumā. Zaļš un zils bija mans vārds, tpfu, divi vārdi. Pagājusi nedēļa un rīt plānā ir atkal sastapties ar neizskaidrojamo, kas noteikti rezultēsies vēl pāris elementu kolorizēšanā. Bet mandala ir liela un aizpildīta visa diez vai tiks.

Man šķiet, ka mēs tā īsti nezinām, kas ir mandala.

Iepriekš zibensnovedēja lomu spēlēja improvizēts galda teniss. Ar skaļu izsaucienu "WTF" un acu skatienu uz kādu no kolēģiem tika paziņots, ka tu, tieši tu būsi mans pretinieks. Un es tavs. Galda teniss mums ir sariktēts uz diviem kopā saliktiem L veida parastiem biroja galdiem. Pa vidu tīkla lomu pilda tās pašas tāfeles iepakojuma elementi. Ir jau tā, ka izmēri nav īsti pēc gostiem, bet pārmest jau tā īsti nevar. Un galda svaigākā versija nupat ir apsavedusies ar skočotām līnijām, lai vairāk pēc taisnstūra izskatās. Un tīkliņš vairākkārt uzlabots.

Un, protams, mēs tam visam pa vidu tādi mazie Gulbīši - pingponga karalīši.

Bet anyway - ko darīt ar daļēji aizkrāsoto mandalu? Tā aizņem tāfeles lielāko daļu, detalizācija ir apskaužama, darbs ieguldītais nav mazs. Dzēst nost mazliet žēl. Varētu ielikt sludinājumu, ka mainu tāfeli ar mandalu pret identisku - bez.

Varētu padomāt, ka darbs tikai ar vētēēfiem vai arī to skaits ir gigantisks. Nē, tā nav. Bet gadās. Un dažkārt gadās vairāki pēc kārtas. Kuram gan ne?

Mirkļa iegribai nē, bet iedvesmai, izrādās, nevajag daudz. Pietika palasīt Mārtiņu. Skilli jākačā, jo tie zūd.

Starp citu, esmu pamanījis, ka man samazinās ikdienā izmantotais vārdu krājums. Nē, protams, ka es zinu, kas ir transcedentāls transcendentāls un dezoksiribonukleīnskābe, taču ikdienā es neko tādu nesaku. Pamēģināju pēdējo pārsimts epastu vārdu krājumu paanalizēt - vidējais vārda un teikuma garums būtiski saīsinās pat neskatoties uz to, ka pie satura piestrādāju daudz vairāk nekā citi...