Papildinājums. Visiem, kuri uzdod jautājumus sociālajos tīklos. Es tos ņemšu vērā un atildēšu vai nu nākamajos rakstos, vai arī tajos pašos tīklos, kad drīkstēšu :)

Lai gan man cītīgi atgādina, ka es cītīgi esmu apņēmies jaunā auto padarīšanu aprakstīt, visu laiku tomēr atliku. Atlikšanas iemesls gan īsti nesaistīts ar pašu auto. Ne pārāk ilgojos sagaidāmajiem komentāriem no sērijas "doh, desmitgadīgu semjoru paņem", "lohs! no vāciešiem var atvest maļinu!", "mans vojāžeris ar lpg nommnomm!". Tagad sēžu Škoda salonā, gaidu, kad man defektologi defektoloģēs izdegušo ksenonu kā garantijas gadījumu (jau otro reizi, hehe), un esmu saņēmies. Un paralēli skatos, kā ik pa laikam atdzīvojas mans telefons, jo aiz sienas servisā kāds piešķiļ manu auto un tas steidz savienoties ar to :)

Starp citu, lai noteiktu, vai auto nestrādājošais ksenons ir garantijas gadījums, vai nav, kā arī, lai saprastu, kāpēc dažus tūkstošus km pēc apkopes rādās, ka jāiet nākamā apkope, auto servisā ir jāatstāj ... uz 4 stundām. Četrām stundām!

Nu jau vairāk nekā pirms diviem gadiem (ikurāt 1. oktobrī) es iekāpu pilnīgi svaigā auto. Nupat ir apritējuši jau divi gadi, 90 tūkstoši kilometru noripināti, varu pierakstīt savu pieredzi.

Būs vairāki raksti, no kuriem pirmajā aprakstīšu izvēles procesu, tad iegādes procesu (ir, ko teikt:), bet pēc tam - reālo ikdienas ekspluatācijas procesu (pavisam cieši ir ko teikt).

Iegādi sāku apsvērt tanī brīdī, kad izrādījās, ka iepriekšējā auto līzings ir izmaksāts. "Kosmiskais" siviks bija OK, bet kaut kā sagribējās pieaugušāku auto. Uzstādījums bija viens - kopējie ikmēneša izdevumi auto sakarā neko sevišķi nedrīkst mainīties. Nosvēros par labu jaunam auto arī tīri slinkuma dēļ - jauns auto tomēr ir jauns un tam pavisam noteikti ir fiksētas bez-pārsteigumu izmaksas mēneša griezumā. Pie kam, pa ceļam es pat pamanījos izmeklēties mazlietotus auto, bet vēlme pēc sirdsmiera un "samaksāju - sagaidīju - aizbraucu" tomēr uzvarēja.

Lai gan vispārīgi esmu ļoti apmierināts, ka man ir jauns auto, tomēr pieredze nav tā gludākā. Kā jau skolā fizikā un ķīmijā mācīja - jo vairāk mērījumu, jo precīzāk var izdarīt secinājumus. Man ir ikurāt viens auto, divi servisi.

Sāku ar mērķi. Gribējās lielāku un jaunāku auto. Obligātās aprīkojuma prasības - rezerves rats (jā, sivik!), kruīzs, bluetooth, automātiskā klimatkontrole. Vēlamās papildus fīčas - automāts (mmm). Noteikti foršs bagāžnieks, kas manā uztverē sākumā nozīmēja universālu, bet pēc tam izrādījās, ka liftback ir manta.

Saucu talkā veco cīņu biedru vārdā Ekscelis un sāku kalkulēt. Par pamatu ņēmu auto bāzes modeli - dzinējs un auto aprīkojuma līmenis. Katram ražotāja modelim to ir vairāki. Aprēķina pamatprincipu var aptuveni redzēt bildītē (cipari ir pielaboti ar randomu).

Tātad, galvenais mērķis ir iegūt auto cenu un ikmēneša izmaksas, lai varētu veikt salīdzināšanu. Vēl pastāv psiholoģiskais moments, bet to mēs atstājam vēlākam laikam. Aprēķinu nolūkiem paņēmu sevi interesējošos modeļus, interesējošo bāzi un sarakstīju visas ekstras, kuras gribētu.

Atkarībā no ražotāja, starp citu, šī procesa sarežģītība mainās. Piemēram, Volkswagen grupai viss ir sīki un detalizēti - principā par jebko ir jāmaksā atsevišķi, jo pie bāzes un papildaprīkojuma kombinācijām noteikti ir strādājuši matemātikas un sociālo zinātņu doktori. Japāņiem, turpretim, ir skaita ziņā mazliet vairāk bāzes versiju, bet tām vairs neko īsti klāt pielikt nevar, ja neskaita lietiņas, kuras liek uz vietas. Tādējādi japāni Tu bieži vien vari dabūt kaut tajā pašā dienā, bet uz smalki personalizēto auto no Volkswagen grupas uzņēmumiem gaidīsi.

Otrs aspekts, ka visiem ražotājiem eksistē papildaprīkojuma pakas, kad par zemāku cenu paciņā tiek iesaiņotas vairākas ekstras. Pārītis, kas tu

ņemtu tāpat, pārītis, kas būtu forši un pārītis, kas nu nafig vajadzīgs. Rezultātā tu samaksā mazāk, bet samaksā vairāk, jo nopērc klāt arī to, ko nebūtu ņēmis :) Bet dažkārt zvaigznes sakrīt un paka kļūst reāli izdevīga.

Tagad gan atgriežamies pie eksceļa. Kā redzams, - katrs modelis ir divas reizes - vēlamā komplektācija (lai tālākpārdošanas vērtība augstāka) un pieļaujamā (lai var braukt). Protams, ka patiesība ir kaut kur pa vidu, bet, lai zinātu - no kā var atteikties, jāzina maksimums un minimums.

Eksceļa pirmajā variantā bija arī viena modeļa dažādas bāzes versijas, mēģinot saprast, vai nav prātīgāk pielikt "fīčas" kā papildaprīkojumu, nevis pirkt nākamā aprīkojuma līmeņa bāzes modeli. Ātri šo domu atmetu, jo ir pavisam skaidrs, ka diezgan ātri iestājas brīdis, kad pielasītais papildaprīkojums maksā dārgāk, nekā starpība starp izvēlēto un nākamo aprīkojuma līmeni.

Lai jūs nepadomātu, ka uz oktāviju vien skatījos, eksceļa citos šītos bija arī citi varianti. Dažādi Volkswagen, Toyota, kā citi ražotāji, daļu no kuriem pat mazliet kauns saukt. Lai gan - vienu nosaukšu. Lielais pārsteigums bija Fiat, kurš izrādījās lēts uzturēšanā, foršs aprīkojumā un, ja ticēt oficiālajiem cipariem, arī ļoti taupīgs degvielas patēriņa ziņā. Bet, ja neskaita Sanitex autoparku, uz ielām tos milzu kvantumos neredz. Mazliet aizdomīgi :)

Tātad, pa starpu bija vēl vairākas rindiņas ar dažādiem cipariem, kuras neiekļāvu ekrānšāviņā. Iepriekš jau minēju, ka mērķis bija salīdzināmie izdevumi. Tādējādi, papildus nācās ņemt vērā vēl pāris pozīcijas saistībā ar faktiskajiem iepriekšējā auto izdevumiem. Tie būtu - degvielas un remontu izmaksas (jau gadu rūpīgi pierakstīju patēriņu, kā arī servisu izmaksas krāju kopš pirmssākumiem). Tas pats līzinga maksājums, riepas, valsts nodevas, izdevumi par apdrošināšanu.

Nākamais bija jau mazliet aizraujošāk. Visas iepriekšminētās pozīcijas vajadzēja izvilkt arī potenciālajiem auto.

Degvielas patēriņa "uzminēšanai" lieti noderēja spirtometrs un Fuelly. Jaunajiem modeļiem (tādiem kā Oktāvija) nācās vienkārši pielikt klāt potenciālo starpību starp brošūrā uzrādīto smieklīgo patēriņu, kuru lēsu uz apmēram 1.5 l/100km. Skrienot pa priekšu - pēc pusotra gada izrādās, ka pusotrs litrs bija pat precīzi :)

Grūtāk gāja ar degvielas patēriņa prognozēm LPG versijām, jo nācās iedziļināties dažādu gāzes iekārtu dažādiem dzinējiem specifikā, kā arī pieņemt, ka ar degvielu vulgaris, piemēram, ziemā, sanāktu nobraukt vairāk nekā vasarā. Beigu beigās pieņēmu, ka no kopējā noburaukuma benzīns varētu sastādīt ~8% no kopējā patēriņa (papētot LPG/degvielas lietotājus, kas to uzskaita).

Ja runājam par LPG kā opcijas pieejamību jauniem auto, tad lielākā daļa auto ražotāju piedāvā jau no rūpnīcas (kas faktiski nozīmē - Autonamā uzstādītas). Škoda starp tiem nav un LPG iekārtas nepieļauj vispār. Iespējams, ka pie vainas tas, ka viņi spiež uz CNG (jā, nekļūdījos rakstībā - CNG:).

Apkopju izmaksas ir mazliet lielāks nezināmais. Tur vajadzēja prasīt potenciālo apkopju grafiku no izplatītāja, kā arī pašam piemest to, cik bieži man gada griezumā tās sanāks. Nu, un, protams, laika gaitā cipari mainās paši par sevi. Kopumā beigās paņēmu garantijas periodu, paņēmu vidējo mēneša ciparu un viss. Atļāvos ignorēt, ka Volkswagen grupas auto ir iespējams arī dinamiskais intervāls, kad 15k vai 30k vietā auto pats skatās - kad vajadzētu iet nākamo apkopi. Varot pārbraukt pat 50% un vairāk no fiksētā intervāla.

KASKO un OCTA aptuvenās izmaksas noskaidrot man palīdzēja brokeris. Ekspluatācijas nodokli var izrēķināt, ja brošūrā apskata parametrus, bet uz visu citu jauna auto izmaksu fona tas nav diži daudz.

Protams, ka klāt vēl nāk riepas. Bet logu šķidrumu tā kā neņēmos rēķināt (kas gan, ziemā lukturu apskalošanas fīčas gadījumā ir nopietna pozīcija).

Zō. Teorētiski būtu jāņem kaut kas ar benzīna motoru + LPG. Un noteikti ne Škoda, ne tā? Ne tā.

LPG lielākais mīnuss manā gadījumā noteikti būtu vietas zaudēšana balonam. Ja to liek bagāžniekā, tas ir jūtams. Ja rezerves rata vietā, tad man kā bez-rezerves-rata-sivika īpašniekam šāds variants pieredzes dēļ nebija izskatānms :) Vēl viens nopietns mīnuss - ražotāji stellēja tikai mazos balonus, kas pie mana nobraukuma nozīmētu LPG uzpildes stacijas apmeklējumu biežāk nekā reizi nedēļā. Neliels, bet diskomforts.

Paliek tikai dīzelis. Lai gan, tagad es tā vairs nedomāju. Izrādās, ka modernie benzīna dzinēji ir gana ekonomiski, lai degvielas patēriņa starpība lielā mērā tiktu nosegta ar apkopju un auto cenas izmaksu starpību, kas benzīnam ir stipri mazākas. Lai gan, nevajadzētu aizmirst, ka benzīna cena kā tāda ir savus 10% augstāka, nekā dīzelim. Pie kam, benzīnam ir arī citi plusi - daudz klusāks (oktāvijai tas ir būtisks aspekts, bet par to nākamreiz), ātrāk uzsilst un var uzreizi bērt virsū. Secinājums viens - mazliet zaudē cenas ziņā, bet vinnē komforta. Galvenais secinājums - nupat jau var apsvērt arī benzīna iegādi pat tad, ja nobrauc 30k gadā.

Kandidātu saraksts nebija vienas klases ietvaros, jo mūsdienā tā robeža starp klasēm ir diezgan izplūdusi.

Ar visiem kandidātiem izbraucu. Hyundai i40 bija liels, bet bez normāla dzinēja dīzeļa formātā. Lai gan cena bija gana pievilcīga, nepatika. Ja godīgi, man ir vienkārši aizspriedumi pret korejiešiem - kā Hyundai, tā Kia. It sevišķi, zinot, ka zināmam cilvēkam satiksmes negadījumā pilnīgi jaunam i40 nenostrādāja drošības siksnas un spilvens. Divreiz (divi triecieni). Jā, tieši tā ir tā pieredze, kas "nosēžas".

Toyota Auris bija nežēlīgi skaļš uz ceļa, lai gan aprīkojuma ziņā feins. Toyota Avensis dīzelis bija diktiņ dārgs, bet uzrunāja aprīkojums, neuzrunāja nulle reakcija uz vēlmi pēc atlaides un kopējā attieksme (laikam neizskatījos kā reāls pircējs).

Volkswagen jebkas (gan Golf, gan Jetta). Dārgi, kolīdz saliec visu foršo aprīkojumu, kuru sirsniņa grib. Dārgi arī tad, ja sakostiem zobiem noņem daļu no tā aprīkojuma nost.

Ford atkrita uzreiz, jo, lai arī cenas bija foršas, Focus man bija par mazu (jau biju izbraucis ar Octavia, Mondeo bija dārgs, kā arī tūlīt tūlīt mainījās paaudze, kas nozīmētu braukt principā ar vecu, lai arī pārbaudītu, vērtību.

Seat modeļi bija interesanta alternatīva. Principā tas pats VW un Škoda, bet tomēr cits. Aprīkojuma varianti jancīgi, bet cena forša. Noliku pie iespējamajiem kandidātiem.

Opel, ak Opel. Lai gan kā Opel Zafira izbijušajam īpašniekam bija zināmi aizspriedumi, tomēr godīguma labad nācās apskatīt. Izrādās, ka te palīdzēja viņi paši - šī marka ir diezgan dārga. Pat tad, ja skatās uz Astra universālu.

Bija vēl visādi varianti. Piemēram, Honda - Accord bija vecais modelis, kā arī cena sasodīta. Mazda - viņi reāli ir pārcentušies ar savu auto cenu :) No frančiem turos pa gabalu (jā, zinu, aizspriedumi). Maksimāli aprīkotas Dacia (vienalga - Logan vai Duster) par savu budžetu varēju nopirkt divas. Vienu braukt, otru rezerves daļām. Jā, ņirgājos:)

Bet beigu beigās tomēr nosliecos par labu Škoda Octavia sedanam (liftbekam!). Bagāžnieks ir vienkārši "wow" pat tad, ja neņem universāli. 2.0 TDI dzinējs ir brīnišķīgs no dinamikas skatu punkta. DSG sākumā arī šķita kā pilnīgs wowowowowow (bet... lasi nākamajās daļās:). Kaut kā āķis lūpā, izdevās vienoties arī par papildus nosacījumiem (tā es nosaucu atlaidi:), izdevās forši pārdot arī siviku. Sakrita visi punkti uz visiem i tā, ka pasūtīju sev jaunu Octavia...

Starp citu, pasūtīju ne-universālu. Tas tāpēc, ka Octavia ir izcils liftback virsbūves tips, kas ietilpības ziņā būtiski neatpaliek no universāla, kā arī maksā par tūkstoš eiro mazāk :)

Interesants moments - jaudīgā Octavia RS versija būtu labāk aprīkota par manis izvēlēto, kā arī cenas ziņā maksātu mazāk. Degvielu gan diez vai spētu liet, lai gan kolēģis stāsta, ka patēriņš pat pilsētā esot diezgan smieklīgs (6-7 litri).

Vai bija vērts? Redzēsim. Secinājumus kopā izdarīsim nākamajos rakstos :)