Mūsu tēvzemes aprakstīšana

Ar Nacionālās bibliotēkas publiski pieejamajām krātuvēm man ir traki. Tur var pazust uz stundām, ja ne dienām. Piemēram, šodien es pavadīju labu brīdi, lasot un pētot kādu 1859. gadā Jelgavā iespiestu darbu "Mūsu tēvzemes aprakstīšana un daži pielikumi īsumā saņemti" (ir neliela ķeza ar bildītēm periodikas lasītājā, tāpēc var paņemt un lejupielādēt visu grāmatas PDF&issue=%2Fg_001_0303048853&issueType=B)).

Tur ir aprakstīta toreizējā Kurzeme, Vidzeme un daļu Igaunijas. Izrādījās, ka negaidīti kruta. Par piemēru var paņemt iedzīvotāju skaitu. Tolaik šajā reģionā esot mituši ap 560 tūkstoši ļaužu, no kuriem par latviešiem sevi sauca 460 tūkstoši, Rīgā (kura "jau no veciem laikiem liels andeles pilsāts") mita 75 tūkstoši. Un bez čupiņas citu tautību, atsevišķi aprakstīti ir 200 čigānu, "kas apkārt vazājas zirgus mīdami, jērus zagdami un ļaudis krāpdami".

Ja neskaita to, ka autors vietām ir nedaudz pārlieku plaši paņēmis vielu, tad materiāls ir riktīgi labs. Jā, nedaudz jāpiepūlas, lai atsvaidzinātu raito lasīšanu vecajā drukā, bet tas ir tā vērts. Kalnu definīcija, ezeru un upju apraksti, administratīvais iedalījums, reljefs, utt.

Pie kam, grāmatai līdzi nāk reģiona karte ar izcilu lasīšanas pamācību (leģendu). Un nelielu atrunu pašās beigās:

Skolmeisteri lūdzami lai par šām lietām gruntīgāki bērniem izstāsta un uzdod rēķinumus; caur to mudina cilvēkam prātu, voi grib, voi negrib. Un prātu mudināt ir skolmeisteru visulabais, visuteicamais darbs.

Mīlīgs ieraksts ir atrodams vienā no pirmajām lapām. Tanī laikā visas driķējamās grāmatas bija jāizlaiž caur RĪgas driķējamo grāmatu pārlūkotāju, lai tas uzliek atzīmi "brīv driķēt pēc tām iekš likumiem un nospriestām ziņām".