«Man ir ko teikt, man ir ko teikt!» — iespiedzās Kaspars, kad tviterī kāds ietagoja kādā sarunā par viedokli par EM ieceri veidot kādu ne pārāk noslēpumainu digitālu rīku. Uzrakstīja atbildi un vakarā atcerējās, ka viņam, sasodīts, ir blogs.

Tur iesaitētais raksts uz DB nav aizraujošs, jo tas ir viedoklis. Un nebūt ne pirmais. Un medijos publicētie viedokļi no biznesa haizivīm parasti atspoguļo Intereses. Piemēram, iedzīvotāji domā, ka tā ir ģeldīga ideja. Un arī izslavētā varas kliķe domā tāpat. Lai dievs nogrābstās, bet gaņauka arī gobzems domā ikurāt to pašu. Bet mūs gan interesē fakti. Dodiet faktus. Un šajā Panorāmas sižetā to, šķiet, ir visvairāk.

Par pašiem pamatiem. Tāds rīks diez vai veicinās konkurenci. Cilvēki iet uz noteiktiem veikalu tīkliem citu iemeslu dēļ — ieradums, atrašanās vieta, utt. Tikai pagalam neliela daļa veic cenu salīdzināšanu un uz tā pamata izvēlās — kurp doties. Lomu spēlē nevis individuālu preču, bet groza izmaksas. Un otrai pusei — ražotājiem, piegādātājiem un tirgotājiem tas pat var sarežģīt dzīvi, zinot cik ļoti trampiskas ir veikalu attiecības ar piegādātājiem.

Bet no statistiskā un analītiskā skatu punkta es pat redzu zināmus ieguvumus. Pie viena nosacījuma — digitālo rīku neveido valsts.

Kāpēc? Valstij nav jāuztur rīki. Valstij jānodrošina viss iespējamais, lai rīki rastos paši. Ticiet man, mums ir melna jūra ar entuziastiem, kas paņems datus un uztaisīs superīgu cenu salīdzināšanas rīku. Par pliku velti uztaisīs un par pliku velti uzturēs.

Vēl varbūt izdomās kā uz tā nopelnīt. Pāris lietotājus noteikti iegūtu serviss, kurš par nelielu, bet varbūt arī lielu samaksu piedāvā Tev sakrāmēt savu grozu, nospiest pogu un gaidīt, kad kāds students izskries visus veikalus, sapirks visu pasūtīto un atvedīs.

Neliela atruna par centrālo statistikas pārvaldi. Mēdzu uz tās vēlmēm raudzīties ar nelielu skepsi. Tās vēlme pēc datiem ne vienmēr ir pamatota.

Iedomāsimies uz brīdi, ka tas viss ir skaisti. Ideja ir varena, tai ir atrasta super spēcīga zinātnē balstīta argumentācija, pēc tās palaišanas Latvijā sāks ganīties vienradži, un laumiņas sargās mūsu austrumu robežu.

Visa karalis ir dati. Par milzu pārsteigumu (sarkasma emoji) izrādās, ka valstij jau ir vieta, kur dati ar dažādiem panākumiem tiek publicēti — data.gov.lv. Atliek vien vienoties par biznesa prasībām, no tām izrietošu datu formātu un noteikt par pienākumu ikkatram lielākam bodīšu saimniekam šo informāciju publicēt.

Par prasībām un datiem es nopietni. Tēze — dodiet mums visas cenas, mēs tālāk izdomāsim — neder. Vajag saprast — kas būtu sasniedzamie mērķi, kā tos izmērīt, utt. Bez PR bulšita, uz kura, kā rādās, mums ir diezgan daudz mēslu jau sadarīts.

Atbildiet uz dažiem triviāliem jautājumiem. Kas lietos, kā lietos, kāpēc lietos? Vai tie būs gala patērētāji, vai tā būs valsts statistikas pārvalde, kontrolējošās iestādes, vēl kāds? Kas ir tā informācija, kura ir nepieciešama, lai nodrošinātu šo lietotāju vajadzības?

Te es varu pateikt no pieredzes. Cenas atšķiras pa reģioniem. Jo sevišķi, ja tie ir franšīzes veikalu tīkli. Eksistē cenas ar lojalitātes karti, bez tās, kā arī atsevišķi vēl akcijas. Kombinētie piedāvājumi — pēc simts, dabū vienu par brīvu. Noteikti blakus konkrētā iepakojuma cenai nepieciešamas arī salīdzināmās cenas — par kilogramu, litru, gabalu, olekti, pudu. Iepakojumam mēdz būt arī depozīta maksa. Utt.

Bez cenām vēl ir dati, kas ir svarīgi, lai varētu veikt salīdzināšanu. Nosaukumi, kategorijas, vienoti identifikatori vienādām precēm, utt.

Bet ko es te muldu. Jūs atkal man neticēsiet, bet prasību pieturpunktus vienkārši izcili dara mūsu visu iemīļotie lielie valodas modeļi, jeb tautas valodā — čatboti. Palūdz viņam uzskaitīt uzdodamos jautājumus regulējumam par cenu ziņošanu uz centrālu repozitoriju un aidā.

Šis radīšot papildu izmaksas veikalu tīkliem. Akdies, jebkurš compliance rada izmaksas. Un šeit, savukārt, dati jau eksistē. Viss, kas ir jārealizē, ir to transformācija un publicēšana. Bet, protams, var gadīties, ka būs jāpasvīst. Tajā brīdī jāatcerās par vienradžiem un laumiņām.

Ā, atruna. Es nepārstāvu savas intereses. Mans cenu salīdzinātājs klusi stāv stūrītī un krāj datus. Neatlaidīgais lasītājs, protams, gribēs zināt — ko tad es šobrīd pārstāvu? Veselo saprātu.

Rau, te ir Ungāru versija — arfigyelo.gvh.hu. Pa manam tā nu gluži nav īstā valsts, kurai līdzināties, bet tas lai paliek citai reizei, manu mazo draudziņ (citējam vakara pasaciņu, nevis noniecinam lasītāju!).