Mēs (tāpat kā baski un arī lietuvieši) skaidri zinām, ka mūsu valoda ir nedaudz unikāla. Prūsiski vairs neviens nerunā, un mēs savu atzaru turpinam apdzīvot kopā ar dienvidu kaimiņiem. Zemāk ir rezultāts tādai relatīvi nelielai «truša alai» (rabbithole), kuras man ikdienā patrāpās nereāli daudz. Šai es gan neatceros iemeslu.

Mūsu valodā suņi un lapsas rej, kaķi ņaud, pīles pēkšķ, rukši rukšķ. Pats par sevi, ka no putniem pīles ir vienīgās, kuras pēkšķ. Zosis gāgina, vistas kladzina, strazdi svilpo, zvirbuļi čirkst, cīruļi trallina, lakstīgalas pogo, vārnas ķērc, baloži un dūjas dūdo, dzeguzes kūko, stārķi klabina, žagatas žadzina, pūces un ūpji ūjina, bezdelīgas vidžina un dzeņi kaļ. Iz šī metodiskā materiāla.

Interesanti, ka dažādās pasaules malās vardes, piemēram, kurkst dažādi, jo faktiskās skaņas, kuras tās izdala, ir atkarīgas no dominējošajām sugām.

Pašu dzīvnieku skaņu atdarinošo vārdu veidošanu sauc par onomatopoēzi. Šis termins gan ir piemērojams arī citu neverbālu skaņu atdarināšanai. Piemēram, pif-paf un vrumm-vrumm. Arī nopūtu ar uff. Un buču ar mmua (jo to čmok skaņu verbāli atveidot nevar).

Pastāv uzskats, ka angliskais termins zipper ir radies ikurāt no skaņas, kuru tas rada.

Var iet vēl tālāk un mēģināt saprast tādu terminu kā ideofoni. Ja onomatopoēzi apraksta neverbālu skaņu, tad ideofons apraksta sajūtu vai emocijas. Šādi jēdzieni visbiežāk atrodami korejiešu, japāņu un citās tā gala valodās, kā arī šur tur centrālāfrikā. Piemēram, viens vārds, kurš apzīmē skaņas, kuras rodas, cilvēkiem pārvietojoties un sarunājoties un sniedz arī atbilstošu emocionālo fonu — cilvēku pilns, kustīgs, blīvs. Parasti to tulko brutāli — pilns ar cilvēkiem (crowded, swarming). Bet es te apstāšos.

Bet kā kaķi, pīles un rukši saka citās valodās? Neliels mikroskopisks pastāsts par to.