Pabijis attālās zemēs, kurās nopietns paisums un bēgums ir ikdiena, ikkatrs būs brīnījies par laivām, kuras mētājas diezgan sausas upes vidū, ostām, kurās arī īsti nekāda ūdens nav, utt. Es pats pirms pāris nedēļām devos uz St Michael's salu ar kuģīti, bet atpakaļ gāju pa sausu bruģīti (o, atskaņas).

Tie, kuri ir interesējušies par iemeslu paisuma un bēguma ciklam, kurš ir 12 (12h 25m, ja esam pavisam precīzi), nevis 24 stundas, zemāk redzamo bildi noteikti zina. Mēness pievelk vienu pusi, otrā pusē arī veidojas «sabiezējums». Izskatās ticami, pilns internets. Runā, ka pat okeanogrāfijas kursā šis tiek pasniegts kā fakts. Īpaši sveicieni tiem, kas savā domu vācelītē pieliek klāt arī Saules ietekmi.

Patiesībā attēls, lai arī nav gluži meli pats par sevi, tomēr ir maldinošs un nepilnīgs. Ņūtona doma bija laba, pamats pareizs, bet patiesība ir daudz komplicētāka.

Reālā dzīve ir daudz sarežģītāka. Mēness, pārvietojoties ap Zemi,velk līdzi ūdeni, Saule brīžiem palīdz, bet brīžiem ne, Zemes rotācija arī rada savu dinamiku, viskautkur pastāv straumes, un ūdens ceļā eksistē daudz un dažādi šķēršļi.

Kopumā ir trīs svarīgi un desmiti ne īpaši svarīgu iemeslu, kāpēc Ņūtona diagrammā redzamais modelis vienkārši nevar darboties.

Pirmais un nopietnākais — to aizliedz fizika. Ūdens nespēj tik ātri pārvietoties. Tam ir inerce. Viļņi, kuri rastos šādas deformācijas rezultātā, nevarētu pārvietoties gana naski, jo, kā jau minēju, fizika. Pamatā tāpēc, ka viļņa garums būtu par kārtām lielāks, nekā tā augstums, kas ierobežo tā maksimālo iespējamo ātrumu.

Otra lieta — ne visa zemes virsma sastāv no viendabīgas ūdens masas. Mums eksistē milzīgi šķēršļi kontinentu izskatā, visvisādas straumes, dažādas okeānu un jūru baseinu formas.

Trešā, savukārt, ir Koriolisa spēks, pateicoties kuram negaisu sistēmas nespēj šķērsot ekvatoru. Un kuram ir jāpateicas par mītu par to, ka ūdens izlietnē otrā ekvatora pusē griežas uz otru pusi (tā tas nav). Protams, ka arī šī ir fizika. Principā tā ir Zemes rotācija, kas rada dažādus papildu spēkus, ne tikai Koriolisa.

Ja interesē oriģinālais skaidrojums, no kura smēlos šī raksta ideju un daļēji arī saturu, tad tāds, kā ierasts, ir atrodams iekš fizikas Stak Exchange atbildes. Otra vieta, no kuras pasmelties populāru kopsavilkumu, ir NOAA paisumu lapa.

Mēs esam iemācījušies prognozēt paisumus un bēgumus ar precizitāti līdz centimetriem. Bet tas, tāpat kā meteorologija, prasa specifiskus modeļus un daudz datorspēka.

Interesants moments — tukšmēness (jauns mēness) un pilnmēness ietekmē paisumu un bēgumu :D Nē, ne tāpēc, ka spīd vai pazūd. Tāpēc, ka vienā gadījumā Saule ir pretējā Zemes pusē, bet otrā tā ir aiz Mēness, kombinējot kopējo spēku. Te ir interesanta rotaļa. Mēness, atrodoties tuvāk Zemei, būtiski ietekmē gravitāciju dažādās tās vietās. Saule, neskatoties uz to, ka iedarbojas uz Zemi ar 177 reižu lielākui spēku, ietekmē visas vietiņas un lietiņas apmēram vienādi.

Lielākā starpība starp paisuma maksimumu un bēguma minimumu ir novērojama Kanādā — tā var sasniegt 16,3 metrus.