Man piemīt neliels algoritma anksis (anglicisms no vārda anxiety).

Tas pat ir nedaudz fascinējoši, kā rekomendāciju algoritmi sociālajos tīklos ir mani padarījuši par to, kurš rēķina līdzi. Vai mana īslaicīgā ziņkārība ir vērta potenciāli nedēļām ilgām sekām, jo algoritms būs izdarījis secinājumus un pieņēmumus par manām interesēm?

Ikdienā mani īsti neinteresē, bet viens nejaušs skatījums, mazs sānsolis un viss — saņem, vecīt. Gan jau kaut kur pasaulē ir tādi, kas lieto piecus kontus dažādiem garastāvokļiem. Citi, savukārt, spēcīgi būdami, ignorē savas vājības.

Un daudzi pat neiedomājas par to, cik ļoti kvalitatīvi algoritms ievelk, barojot tevi nevis ar lietām, kuras izglīto, bet ar lietām, kuras var apēst bez piepūles.

Problēma ir tanī, ka algoritmam nav īsti saprotams, ka ir lietas, kuras tevi interesē šad un tad. Tas nevar izsecināt, ka tu pamatā vēlies redzēt ar adīšanu saistītas lietas, bet tas tamborēšnas video, kuru noskatījies visu, patiesībā ir reta parādība. Tas sāks barot tamborēšanas video, jo rādās, ka tie tevi interesē.