Šodien paprasīju LLMam uzrakstīt nelielu satīru par kādu programmu, kura vairumam enterprise lietotāju ir sāpīgas pieredzes pilna. Tīri manam priekam un dienas skaistināšanai. Sanāca diezgan labi. Tik labi, ka pat pasmaidīju.

Un tad skumji nopūtos.

Kādreiz šis žanrs atsevišķām interesentu grupām bija augstā cieņā. Tagad, godīgi sakot, veicot sīkus labojumus, īsti pat atšķirt nevarētu no cilvēka rakstītā.

Ja nepatika, nospied pogu vēlreiz. Jauni epiteti, metaforas, tēlaini izteicieni un cita draza. Tas, ka mums pēkšņi ir pieejama teju bezgalīga šāda satura dažādība un apjoms, būtiski nonivelē tā vērtību. Pagaidām var pieņemt, ka mūsu valodā un platuma grādos tā nav bieža parādība, bet tici man — ar laiku tie, kas principiāli nepēcapstrādā savu rakstīto vārdu ar LLM, būs mazākumā.

Atkal. Tam vienkārši jātiek pāri. Varbūt tie tavi viduvējie raksti portālos kļūs labāki un dzīvāki, jo sauso tekstu atsvaidzinās neliela LLM piešprice. Paliks vien īstenie amata meistari, kā tas ir noticis ar galdniekiem.

Ideju rakstam? Lūdzu piecas. Pirmo tuvinājumu tam? Lūdzu! Nepatika — paprasi jaunu! Ja pašlaik mazliet jāpielabo, pēc laika arī tas būs lieki.

Iespējams, ka sakarīga teksta pieejamība būs pašsaprotama. Varbūt nesalabotas drukas kļūdas būs vēl skaidrāka pazīme tam, ka esi slinks un tev nerūp lasītājs.

Tagad ir tāda neliela zaudējuma sajūta. Vēsturei nekas svešs. Nekas nav apstājies, nekas nav pārtrūcis.

#NepabeigtāsDomas