Domājot domas (kas ir atzīstams panākums laikā, kad tas nav modē), ienāca prātā, ka blogošanu varētu saukt par pretošanās kustību Lielajam Algoritmam. Es zinu, skan dramatski, bet, kamēr tu rādi uz mani ar pirkstu, feisītis jau ir izdomājis, kādas krāsas apenes tu rīt vilksi, bet tiktokā kāds jau gatavo AI ģenerētu video par austiņām, kuras jau sen esi gribējis nopirkt.

Jo, raugi, šeit tu neesi atnācis tāpēc, ka kādam irnavu virknējumam ir šķitis, ka tā vajag, jo pirms trim mēnešiem esi piecas sekundes ilgāk paskatījies (gan jau tāpēc, ka aizdomājies par kaut ko) kaut ko garlaicīgu par interneta vēsturi tiktokā. Tu te esi, jo tas ir apzināts lēmums — atnākt, uzkavēties un palasīt.

Un, lai arī man nedaudz tomēr rūp, tā ir tava izvēle — atnākt šurp vēl kādreiz, parakstīties uz apkārtrakstu, piesekot man tviterī vai blūskajā.

Te nav rekomendāciju, nav your page, nav «tīkšķo un seko». Tu pats esi liels puika. Un arī tu, meitene, esi liela. Visi gana lieli, lai paši izlemtu ko darīt, kurp doties, kam atdot savu laiku.

Ar nelielu nobīdi laikā mēs satiekamies te. Un tas ir forši. Esmu pagodināts.

Un kāpēc teksts ir karalis? Viss sākas ar tekstu. Runātu vai rakstītu, bet tekstu.

#NepabeigtāsDomas