Jau labu gabalu atpakaļskata spogulī vēroju vienu auto, kurš drudžaini mētājās starp joslām ar mērķi ātrāk tikt tālāk. Iespējams, pieredzes trūkuma dēļ, bet viņam nekas diži lādzīgs tur nesanāca. Te trešajā joslā iepriekš nepamanīts lēnbraucējs, te labi iesākušais labās joslas braucējs nolēma, ka tomēr nav nekur jāskrien.

Tā viņš diezgan ilgi mocījās, bet tomēr tika man blakus.

Rādās, ka redzami saguris no garā un saspringtā ceļa, viņš nevērīgi paskatījās uz mani, acīmredzami novērtējot attieksmi. Tad šķirbiņu starp fūri, kas brauc pa viņa joslu, un lēnā garā tika apsteigta, un mani, kas brauc pa kreiso. Novērtējis, ka tā šķirba samazinās, bet tas nav pieņemami, nedaudz iespieda grīdā un meta iekšā.

Man tie daži cm, kas palika pāri, ir par maz, tāpēc nācās pieskarties bremžu pedālim. Pārliecinoties, ka aizmugurē neviena nav, pedāli iepedalēju nedaudz straujāk, lai minimāla riepu kaukšana vai sliktākajā gadījumā šļūkšana skaidri norādītu, ka tie 'daži cm' man bija par maz.

Tā kā nākamais upuris īpaši nesteidzās, bet blakus joslā apsteigšanas rezultātā lēnām atpakaļgaitā garām lavījās fūre ar puspiekabi, bija kāds brīdis, kad varonīgi savu jauno vietu ieņēmušais laiku pa laikam pameta acis atpakaļskata spogulī.

Es smaidīju.

Jo zināju, ka tieši tagad un te viņš ir pimpis. Bet es neesmu.