laacz.lv

Senākais rakstošais blogs Latvijā *
ANNO MIM *
Teju 100% cilvēka rakstīts saturs *

← Uz sākumu


Kartiņa no cepjampapīra

1. decembrī | 8 komentāri

Man patīk pieaugt vēlāk nekā citiem. Tādējādi tas notiek nedaudz apzinātāk nekā pieaugot bērnībā. Vai arī savā paviršībā neesmu aizdomājies par Lietām.

Pirms iet tālāk, es uzspridzināšu dažas galvas. Vārds 'nostaļģija' patiesībā ir 'nostalģija'. Tur ir precīzi nulle mīksto l burtu.

Cik vien sevi atceros, allaž esmu stāvējis par kartīti. Jo no deklinēšanas skatupunkta tāda vārda kā kartiņa vienkārši nav. Aste — astīte, bute — butīte, kaste — kastīte, bite — bitīte. Un nekāda astiņa, butiņa vai kastiņa. Varbūt vainīgs ir mums bez cirte (cirtīte, nevis cirtiņa) un mirte (nevis mirtiņa, tagad gan šaubos, ka tas ir vārds) vairs nekā cita, kas beigtos ar «rte» laikam nav.

Šogad apņēmos par šo beigt čīkstēt.

Kāda starpība, ja saprast var? Lai arī saprotu, tomēr tas cilvēks, kurš saka kad tad, kad jāsaka ka, manās acīs vienmēr būs paviršs un neuzmanīgs. Tāpat kā tas, kurš raksta luksafors, mikrafons, tolete, Latvietis, nēsmu, trenniņš, ar katru šo vārdu zaudēs kaut ko no manas intereses. Bet mācīt un audzināt? Tas padara mani par piekasīgu.

Nākamā lieta ir nedaudz smalkāka. Daļa no valodas vienkārši pazūd. Novienkāršojas. Svaigākais pamanījums ir «Es nedzirdēju, ka kāds teica», kad domā «es neesmu dzirdējis, ka kāds ir teicis». Saliktie laiki laikam ir pārāk sarežģīti modernā latvieša ikdienai.

Latviešu valoda lielā mērā arī ir pilna ar citu valodu vārdiem, izteiksmes veidiem un sazin ko vēl. Tas ir tikai likumsakarīgi, ņemot vērā mūsu vēsturi. «Biļete priekš kino».

Varētu būt, ka nopietnu lomu te spēlē arī tas, ka šobrīd aizvien vairāk cittautībnieku runā latviski. Tas ir lieliski no visiem aspektiem. Labāk un sliktāk, bet tas ar garantiju atstāj savu ietekmi uz valodu. Man ir pāris kolēģi, kuri pieļauj tik mīlīgas un brīnišķīgas kļūdas, ka tas man pat nemaz netraucē. Un nez kāpēc tad, kad iedzimtais latvietis man pasaka to pašu, uzvelkos.

Laiks mest mieru.

Man pašam patīk parotaļāties ar valodu. Dažkārt sanāk tāds ne pārāk ass naža asmens ar gaņauka un ģemperis, vai kkā. Blogā melnraksta vietā man ir negatave. Arī vienmēr pa rokai esošā anglicismu kaudze man allaž mīļa. Bet vienmēr, darot šādi, cenšos arī caur kontekstu nodot to, ka tas ir ar nolūku. Ne reizi vien ir gadījies «atrauties» no kāda, kurš no malas ir izlasījis kaut ko ne tā.

Katru reizi, kad pamanu savā tekstā kādu «atvilkni», «aizskarus», «esu» vai «zin», steidzu labot un noskurinos. Fuj, Kaspar. Vai fui.

Jo man tas ir svarīgi. Es pieņemu, ka tev nav. Turpmāk tu vari darīt tu, kā nesaka.

Neskatoties ne uz ko, turpināšu priecāties brīžos, kad vietējā Jelgavas veikalā gaļas nodaļā pārdevēja man vaicā 'ar kartīti?'.

PS Un šis ir pierādījums tam, ka pat tad, ja man ir baļķis acīs, es varu uz tavu skabargu rādīt, cik vien uziet. Ja vien tas nav vatabautisms.

PPS Atsevišķa vieta ellē ir paredzēta tiem, kuri saka «es tikko uzrakstīju blogu», ar to domājot vienu rakstu savā blogā.



Tu atbildi augstāk redzamajam komentāram. Atcelt

Gravatar Joņs

1. decembrī, plkst. 22:09

Rakstā par valodu diez gan ironiski pirmajos 5 teikumos ieraudzīt vienkāršas pareizrakstības, gramatikas, pārrakstīšanās kļūdas :) Neskatoties uz to, daudz kam var piekrist. Par nostaļģiju nezināju un likās, ka tas ir kāds triks, jo atšķirību nemaz sākumā nevarēju ieraudzīt.

Gravatar Sviestainis

1. decembrī, plkst. 23:17

Mani pet peeve ir kā/nekā nepareizs lietojums un uzbāzīgais Tu ar lielo burtu nepareizajās vietās

Gravatar Mārtiņš

2. decembrī, plkst. 10:36

karte - kartīte, māte - mātīte, ...

Gravatar Sergejs Bižāns

2. decembrī, plkst. 23:39

Esmu diezgan pārliecināts, ka valodā «dīvainās» galotnes iesakņojās tad, kad sākām lietot dzimtes uzvārdiem. Un vēl ir ļoti diskutabli, vai tas sākās okupācijā, vai trimdā.

Gravatar Mārtiņš

3. decembrī, plkst. 07:08

Feedly ieraugot virsrakstu, mirkļa doma bija - yes, būs links uz kādu dīvainu mājas lapu, kurā būs apkopoti 100 dažādi veidi, kā oriģinālā veidā pagatavot apsveikumu kartītes Ziemassvētku dāvanām. :))

Gravatar Vards

7. decembrī, plkst. 15:28

Vai var palūgt avotu PS un PPS komentāriem? Lai saprastu kontekstu

Gravatar Kaspars Autors

7. decembrī, plkst. 15:56

Neviens mūsdienās necenšas pats izzināt lietas?

Par vatabautismu. Tas ir vairāk par šī teiciena pielietojumu. Manuprāt, pasakot par skabargu un baļķi, faktiskais apgalvojums ir "tu esi liekulis, jo pats pieļauj kļūdas, līdz ar to tavi apgalvojumi nav patiesi". Tā ir retorika, ar kuru tiek apgalvots "bet paskaties uz sevi". Klasisks vatabautisms un kristiešu tēze (jā, citāts sākotnēji nāk no bībeles) par iedomāti tīrajiem un svētajiem, kuri ir vienīgie, kas drīkst kaut ko iebilst vai komentēt.

Par blogu:

Tīmekļa žurnāls jeb emuārs[1] (angļu: blog, no web log) ir tīmekļa lietotne, ar kuru tiek veidoti, kārtoti un parādīti regulāri ieraksti vienā tīmekļa vietnē. Visbiežāk ieraksti ir salikti apgrieztā hronoloģiskā secībā — jaunākie ieraksti vispirms.

Via: https://lv.wikipedia.org/wiki/T%C4%ABmek%C4%BCa_%C5%BEurn%C4%81ls

Gravatar Japaanc

14. decembrī, plkst. 01:16

Un tad, kādā brīdī, sanāk aprunāties ar Kanādas, Amerikas un Vācijas latviešiem. Gan tiem retajiem kas vēl dzīvi, un paši mazi būdami ar saviem vecākiem izceļoja, gan viņu pēctečiem kas Latviešu valodu ir lietojuši kā pamatvalodu visu savu apzināto mūžu augot un dzīvojot, lietojuši to ne Latvijā, bet kopienās un ģimenēs ārpus Latvijas. Tās nav biežas sarunas, tikai dažas reizes gadā, vai pat dažas reizes dažos gados. ja šīs sarunas būtu biežākas, visticamāk nesajustu un neuztvertu tās izmaiņas kas veidojas gadu gaitā, bet šie mazie uzplaiksnījumi ļauj uztvert tieši un sāpīgi cik ļoti atšķirīga un izkropļota ir kļuvusi latviešu valoda. Tajās sarunās, pašam runājot pat paliek kauns par sevi, cik piesārņota un devalvējusies ir mūsdienu latviešu valoda. Ja deviņdesmitajos un divtūkstošo gadu sākumā varēja just krievu valodas atstāto ietekmi savā runā, tad šobrīd valoda ir pilnībā pārņemta ar visādiem anglicismiem. Otra sāpīgā lieta, jā Kaspar Tevis pieminētā, valodas nonivelēšanās, kad teikuma vietā ir pāris vārdi, no kuriem jau pamazām paliek tikai dažu burtu savirknējumi. Neesmu lingvists, bet saliekot visas šīs tendences kopā un pieliekot kā piemēru mūsdienu jauniešu sarunvalodu (vismaz to ar ko saskaros ar saviem tīņiem), vai to kāda valoda tiek izmantota "čatos", drīz (pēc dažiem desmitiem paaudžu) valoda būs aptuveni tāda kā šobrīd mēs dzirdam kādiem "attīstītākiem" primātiem. Skumji bet mēs pārliecinoši un ar vien ātrāk degradējam.