Kā gadījās, kā ne, bet otrdien sanāca doties līdzi ringlii, kura pēc vairākiem pārpratumiem beidzot tomēr tika uzaicināta pelnīti piedalīties TV spēlē "Gribi būt miljonārs?". Nieka sešas iesūtītas momentloterijas "Miljonārs" biļetes ar trīs TV simboliem un beidzot tas brīdis bija klāt.

Sākums bija graujošs. Celšanās agri, lai tiktu uz autobusu, kuram būtu jādodas ceļā no Latviešu biedrības nama agrā rīta stundā (septiņos). Tas bija pašsaprotami un visnotaļ neradīja nekādas lielas problēmas.

Ierodoties norunātajā vietā tiek ieraudzīts divstāvīgs (pusotrstāvīgs, in fact, jo pirmais stāvs aizņem tikai pusi no apakšas) autobuss. Jauks, ērts un zimpatisks transportlīdzeklis.

Problēmas sākās tajā brīdī, kad tika nolemts ievietoties šajā milzenī. Izrādījās, ka otro stāvu ir aizņēmuši Limbažu rajona Vidridžu pagasta (mūzikas?) pamatskolas audzēkņi. Un apakšā arīdzan nevienas pašas vietas. Neskatoties uz to, ka ringlii bija gan pati sevi, gan mūs (trīs cilvēku apmērā) pieteikusi. Vietu nav.

Četrdesmit minūšu ilgā stāvēšana pamīšus te ārā, te iekšā (lai sasildītos), emocijas, spriedze, dusmas, asaras. Beigās mūs aizveda līdz Latvijas televīzijai, kur ievietojāmies mašīnītē ar iesauku Ērcīte pie jaukās meitenes Lotes, kura nemaz i nebija plānojusi uz Lietuvu doties ar savu automašīnu. Viss puslīdz bumbās.

Jā, maza atkāpe tiem, kas nav lietas kursā par TV spēles "Gribi būt miljonārs" ieraksta norises vietu.

Pirmā no Baltijas valstīm (ja nemaldos, no visām trijām), kura realizēja pie sevīm šo spēli, bija Lietuva. Sakarā ar to, ka no šīs spēles autoriem (britiem) iegādātā licence ietver ļoti striktus noteikumus par to, kam, kā un cik daudz ir jānotiek, Lietuvā, pāris kilometrus no Viļņas, mazā miestiņā sauktā par Trakai, tika izveidota studija speciāli šīs spēles nolūkiem.

Kad Latvijā nolēma veidot miljonāru, tika izskatīti divi varianti - īrēt studiju no lietuviešiem, vai arī no igauņiem. Jo būvēt savējo Latvijas apstākļos būtu visnotaļ neizdevīgi, ja pastāv alternatīvas. Tā kā Igauņi vēl savu studiju nebija izveidojuši, kur nu vēl atstrādājuši tehniskās dabas detaļas, tad lēmums bija par labu Lietuvai. Plus vēl ekskluzīvs līgums ar Impro tūrisma aģentūru par piecu dienu braucieniem turp/atpakaļ reizi divos mēnešos.

Tad nu reizi divos mēnešos notiek ierakstu sesijas piecu dienu garumā (katru dienu turp/atpakaļ brauc autobuss), kurās tiek ierakstīti raidījumi labam laikam uz priekšu. Vienā dienā ieraksta divus raidījumus.

Brauciens turp bija dikti jau nu jauks. Tika uzzināts, ko Lietuvā nozīmē mistiskās brīdinājuma ceļa zīmes ar melnu punktu vidū. Izrādās, ka tās norāda t.s. melnos punktus (kuri ir atrodami arī pie mums Latvijā) - ceļu posmus, kur dažādu iemeslu dēļ biežāk notiek smagas avārijas. Kā arī no pirmavota guvām gana daudz interesantas informācijas par pašu TV spēli.

Pa ceļam tika izdomāts rīcības plāns. Mēs tiekam ievesti studijā, kur, kamēr neviena nav, paēdam. Sagaidam autobusu un tad ar to braucam izdaudzinātajā ekskursijā pa Viļņu.

Studijas kafejnīcā visnotaļ simpātisks menu lauzītā latviešu valodā. Cenas, protams, litos. Ēdiens ļoti bezgaršīgs (kas, kā vēlāk tika noskaidrots, ir Lietuvai vairāk vai mazāk raksturīgi) - nedz sāls, nedz jelkādu citu garšvielu. Cenas ļoti labas. Mēs ar mīļoto meiteni divatā paēdām par aptuveni 15 litiem - liellopu karbonāde + kartupeļi, rosoļņiks, omlete, apelsīnu sula un kafija. Mūsu naudiņās tas sanāk apmēram 3 lati.

Izrādās, ka Lietuvā, pateicoties tam, ka azartspēles līdz gluži nesenam laikam nebija sevišķi attīstītas, tās ir lielā cieņā. Piem., populārākajā TV spēlē, kas ir mūsu "Bingo Loto" analogs un laikam saucās "Teleloto", balvās (pateicoties milzīgajam dalībnieku skaitam) ir neba nu viena mašīna, bet gan vairākas mašīnas, dzīvokļi un pat dzīvojamās mājas.

Sagaidot autobusu (~13:00), tiek noteikts, ka ringlii paliek uz vietas, savukārt mēs kāpjam iekš to bus un braukt uz Vilnius. Trijos visiem jābūt atpakaļ, ibo sākas ieraksts.

Sakarā ar laika trūkumu mēs tikām apvesti apkārt vecpilsētai. Neko daudz redzēt neizdevās, lai arī manuprāt, dikti jau nu daiļi izskatās paliela pilsēta (pusmiljons iedzīvotāju) kalnainā apvidū. Viļņa kā jau Viļņa. Transporta kustība dezorientēta (ja nemaldos, šāda tipa ielu izkārtojumu dēvē par radiālajiem. Sabiedriskais transports pārsvarā antīks (ir pat apaļie septiņdesmito gadu trolejbusi...). Pilsēta nesakopta. Par vecpilsētu nemāku teikt, jo redzējām to no attāluma. Daudz jaunas šķūņveidīgas būves - iepirkšanās centri.

Augstceltnes ap vecpilsētu dalās divās daļās - lielas dzīvojamās ēkas (grūti atrast divus līdzīgus māju masīvus) un ofisu ēkas/kazino/viesnīcas. Traki jau nu haotiski tas viss izskatās.

Atpakaļceļā mūs iestūma Akropolē, kas ir milzīgs alfas tipa iepirkšanās centrs. Tur ir daudz dažādu vietu, uz ko pablenzt. Maziņš (haha, nu jau mēs tā varam teikt:) daudzzāļu kinoteātris (Forum Cinemas), milzīga Hipermaxima, nelielu izmēru boulinga zāle, slidotava hokeja laukuma izskatā un ar egli pa vidu. Un, kas jauki, tur ir atrodams arīdzan lidiņš. Cenas tādas pašas kā pie mums, ja ne mazākas, piedāvātais ēdiena klāsts savādāks, ēdamvietu dizains ļoti ļoti simpātisks un smuks.

Četrdesmit minūšu laikā izskrienot cauri šim iepirkšanās centram (tūristus parasti ieved vismaz vienā iepirkšanās centrā...) nekādi argumentēti iespaidi netika gūti.

Tad nu atpakaļ. Pa ceļam savācot t.s. profesionālos skatītājus. Tie ir lietuvieši, kuriem par to, ka viņi sēž, aplaudē, ovē (no vārda "ovācijas) un aizpilda tukšās sēdvietas, maksā. Bet pie šiem mēs vēl atgriezīsimies pēc īsa brīža.

Atbraucot atpakaļ mēs sastopam sanervozējušos ringlii, kura nu jau ir meikapā. Tiek noliktas mantiņas un dodamies iekšā zālē.

Treniņa laikā mums apstāsta, kur jāskatās un kur nav, kas kad ir jādara, kad ir jābalso u.t.t.

Skatītājiem visu laiku jāskatās uz Ķibildu. Neskatoties uz to, ka pie sienas ir liels ekrāns. Tas, lai būtu droši, ka skatītāji neblenzīs uz to, lielāko laika daļu ir aizklāts. Diemžēl, no vienas puses šo lielo uzparikti vispār nevar redzēt, līdz ar ko radās problēmas ar skatītāju balsojumu. Aplausus un ovācijas diriģē persona, kura atrodas malā (tajā, kuru nefilmē). Pirms katra šūtinga atskan nezināmas sievietes balss, kas paziņo, ka sākas filmēšana.

Studijā ar laiku kļūst mežonīgi karsts, bet pirms tam par to tikām brīdināti. Gaismas tehnika visnotaļ silda apkārtni.

Atšķirībā no Prāta Bankas, kuras ieraksts ilga (pēc tur bijušo nostāstiem) vismaz divtik ilgāk, nekā būtu vajadzīgs, jo tika pārfilmēti daudzi skati, šeit viss notiek kā pa diedziņu. Vienu reizi gan pakārās datoriņš, bet nu tie bija divi teikumi, kas Ķibildam bija jāpārrunā.

Par pašu pasākuma norisi. Reāli, pateicoties tam, ka vienā dienā tiek ierakstīti divi raidījumi, pirmajā spēlē spēlēt netikušie dalībnieki paliek arī uz otro spēli. Skatītāji tiek mainīti pusēm. Tie, kas sēdēja labajā, tiek pārvietoti uz kreiso un vice versa.

Katram skatītājam ir pults ar četrām pogām - A, B, C un D, kura sāk funkcionēt tad, kad tiek uzdotas jautājums un strādā līdz brīdim, kad atbilde no spēlētāja tiek pieņemta. Balsot var sākt sākot ar sesto jautājumu. Šis balsojums ir informācijai Ķibildam, lai jamais varētu to izmantot savā sarunā ar spēlētāju. Eksistē arī viena speciālā pults, pie kuras sēž viens līdzbraucējs. Tās rezultāti Ķibildam parādās atsevišķi.

Izrādās, ka tā ir patiesība. Mārtiņš pareizo atbildi tik tiešām neredz līdz brīdim, kamēr nepieņem atbildes variantu no spēlētāja. Viņam uz monitora ir papildus informācija par zāles balsojumu (cik % ir balsojuši par pareizo variantu), dalībnieka vārds un īss rezumējums no aptaujas anketas, stabiņš ar naudiņām, kuras vinnētas, pāris neizprotamas štelles, jautājums, atbilžu varianti, papildiespējas. Viņš pats tur neko nespaida.

Kas likās visnotaļ kaitinoši, pēc katra spēlētāja tiek novākts centrālais galds ar monitoriem un abi krēsli. Process it kā neilgs, bet tomēr. Tas tālab, lai Ķibilds, atrodoties pie trešās ejas (skat. attēlu) varētu netraucēti tikt bildēts ar kameru, kura atrodās viņam pretim.

Spēle pati norisinājās absolūti bez nekādiem starpgadījumiem. Viss godīgi (ieskaitot zvanu draugam). Starp citu. Spēlē pa TV tiek parādīta tikai daļa no uzfilmētā materiāla.

Par godīgumu jārunā vēl. Kā zināms, šajā spēlē eksistē tāda lieta, kā papildiespēja "zāles palīdzība". Diemžēl, lielākoties tā ir bezjēdzīga (nu labi, dažreiz tomēr noder). Vismaz Latvijas miljonāra gadījumā jau nu toč. Problēma slēpjas skatītāju sastāvā.

Parasti no Rīgas uz sesijām papildus pieaugušajiem dodas vidusskolnieki. Ceļojums uz Viļņu un atpakaļ mācību dienā ir diezgan laba izklaide. Kā arī, ja tas notiek par velti un dodas visa klase, skola neceļ pretenzijas. Tas tiek darīts tāpēc, ka darba dienā paņemt līdzi pietiekošu pieaugušo līdzjutēju daudzumu ir grūti - darba diena, kā nekā.

Nereti neidzodas savākt nepieciešamo daudzumu latviešu cilvēku. Tad studijā tiek iesēdināti jau minētie lietuviešu "profesionālie skatītāji". Viņiem gan tiekot teikts, ka balsošanas pultis aiztikt nedrīkst, bet, kā novēroju vakar, šis ieteikums tiek visnotaļ ignorēts. Vakar gan šo "skatītāju" nebija daudz, bet jebkurā gadījumā. Kā arī, minētā Limbažu rajona skola. Pamnatskolas vecuma bērni. Kādas, jūsuprāt, ir izredzes gūt palīdzību no zāles, ja lielāko tās daudzumu sastāda neko nesaprotoši lietuvieši un gana garlaikoti bērni? :)

Divas reizes Mārtiņš Ķibilds, kā jau mūs brīdināja, kļuva dikti nikns. Par to, ka divi cilvēki neatbildēja uz viņaprāt elementāriem jautājumiem un izkrita. Tas izskatījās amizanti. Vienam cilvēkam viņš pat mazliet agresīvi pateica kaut ko no sērijas "kā tad to var nezināt!?" un pēcāk, kamēr kārtējo reizi demontēja centrālo uzparikti, jautāja vēl spēlēt netikušajiem cilvēkiem un zālei. Lamāties nelamājās, bet dikti jau nu neapmierināts bija.

Tehniskā un citādi organizatoriskā (filmēšanas ietvaros, protams) realizācija bija perfekta. Tam par iemeslu ir tas, ka šīs spēles filmēšanas gaita ir strikti atrunāta licences līgumā (vai kur nu tur) un novirzes no šiem punktiem nedrīkst būt nekādas.

Abās šajās spēlēs visi dalībnieki palika ar 50 latiem. No kuriem, starp citu, 25% nodoklis valstij nav jāmaksā. Šis nodoklis stājas spēkā no summas, kura pārsniedz 500Ls. Tā kā naudu izmaksā Latloto, nodoklis jāmaksā mūsu valstī un tieši te jamais arī ir 25% no vinnesta, ja tas pārsniedz 500Ls. Vai kaut kā tā.

Spēles gaita bija raita, kā jau minēju. Kā jau miljonārs :) Jautājumi dažādi. Ringlii nostartēja ļoti labi. Diemžēl, iekrita uz jautājumu, uz kuru iekrist varētu ikviens (jo tas prasa zināt šo faktu). "Uz kuras no planētām ir visgarākā diena?". Un atbilžu varianti: Merkurs, Venera, Zeme vai Jupiters. Pareizā atbilde ir teitan (skatīt rindiņu "Rotation Period", kurā ir dienas ilgums sidēriskajās [?] dienās).

Atpakaļceļā mūs ieriktēja otrajā stāvā pie kliedzošiem un bļaujošiem bērniem :( Tiesa, pāris jauki momenti bija :) Viņi diezgan jauki nodziedāja Queen dziesmiņas Rock you pirmo pantiņu un turpinājumus ar saviem vārdiem (kaut kas par kartupeli:).

Beigu beigās, uz robežas mūs, neskatoties uz to, ka autobusā bija par 4 cilvēkiem vairāk, nekā sēdvietu, aizturēt negrasījās. Un Rīgā bijām ap vieniem, bet mājās - ap pusdiviem.

Pasākums man radīja vēlmi doties uz Viļņu ar savu transportu uz divām, ja ne trijām dienām. Tur tomēr ir dikti daudz ko apskatīt (ne tikai kultūrvēsturiskas nozīmes lietas).

P.S. 6600 Nokia tur veikalā (Bite stendā) maksā ~320Ls.

Tā kā teksts ir garš, gan jau ka daudz ko piemirsu, kā arī daudz ko ne tā uzrakstīju.

Tāds nu bija mūsu ceļojums uz spēles "Gribi dabūt 50 latus?" ierakstu un atpakaļ.