«Akdievs, es tikko ar draugiem runāju par zāles pļāvēju un man feisbukā tagad tie vien rādās!»

Nemaz ij neplānoju pārliecināt visus ticīgos. Šo un citu absolūti nemirstīgo mītu eksistence ļauj tādiem kā es vākt apmeklētājus, kaut ko par šo kontraversālo sazvērestības teoriju uzrakstot.

Pateicoties tevis, tavas ģimenes, kolēģu, paziņu un draugu ikdienā ģenerētājam milzīgajam datu apjomam, var veikt brīžiem neticamus paredzējumus. Tik ticamus, ka šķiet kā 'maģija'. Nē, nav. Tā ir matemātikas manifestācija.

Tavas uzvedības dati ir visvērtīgākā feisbuka, tiktoka un pat tevis lietotā intereneta pārlūka daļa. Tu ar saviem datiem esi pats pamats reklāmas biznesam, kura pasaules tirgu šogad lēš uz ceturtdaļtriljonu, no kā sociālie tīkli veido apmēram pusi. Bet bez tevis tas nebūtu iespējams.

Dažkārt šķiet, ka «mūs noklausās» ir visvienkāršākā un līdz ar to arī ticamākā atbilde. Apbēdināšu — šāda līmeņa noklausīšanās ir tehniski sarežģīta.

• Tā prasītu milzu resursu no telefona, kura tam vienkārši nav.
• Ja to darīt mākonī, noteikti trafiku pamanītu.
• Akumulators izbeigtos stundā, nevis dienā.
• Nākot klajā, šāds skandāls varētu būt letāls pat lielajiem gigantiem.
• Un tas nav nepieciešams. Ir daudz vienkāršāki un nepamanāmāki veidi.

Konspirācijas teorijas piekritējiem par labu nāk arī skaļi virsraksti, kas šķietami pastiprina šo nepatiesību. Piemēram, pirms diviem gadiem notikušais COX Media skandāls vai Apple Siri negadījums, Priekšāteikšu — nē, tur nenotika nekas no tā, kas dažiem šķiet, ka tur notika.

Visbiežāk reklāmdevēju mākonis zina visas lapas, kuras tu apmeklē, kur iepērcies, ko pērc, ko apskatīji, bet nepērc, personas, ar kurām sazinies, ko tu tām raksti, kuras ziņas lasi ar prieku, bet kuras slidini garām, kuri video tev patīk, bet kuri — nu tā.

Tu pat iedomāties nevari, cik daudz dažādas niansētas noskaņas var atpazīt ar metodēm, kuras tam tik vien ir domātas, kā apkopot informāciju par tavām aktivitātēm, grupēt tavus draugus, jūsu kopīgās atrašanās vietas, laikus, tēmas, kuras pirms vai pēc tam uzpeld un nedaudz nobīda no tipiskās ikdienas uzvedības. Daži papildu vārdi teikumā, milisekunde, ilgāk pavadīta pie video — ar to pietiek. Rakstot tekstu, tu neviļus ieturi pauzes pirms vārdiem. Apvienojot šo info ar citu cilvēku rakstīšanas veidiem, var paredzēt pašu vellu.

Algoritmu un neironu tīklu jūra, kuras vienīgā eksistences jēga, ir apvienot šķietami neapvienojamas lietas un nākt klajā ar varbūtībām, ka tu būsi vispareizākā auditorija šai vai tai reklāmai. Tie ir trenēti un attīstīti gadu desmitiem. Ar tiem nodarbojas cilvēki, kuri zin ko dara. Vai zinās rīt.

Apvienojot šos datus no visām tavā rīcībā esošajām viedierīcēm, traks var palikt, ko var izsecināt.

2012. gadā NYT par hrestomātisku padarīja piemēru no laika, kad personalizācija bija gana labā līmenī. Runa bija par meiteni, kura ar savu personalizētro rimi karti iepirkās veikalā. Tanī pat laikā Target veikalu tīkls bija palaidis «produkcijā» spēju no pircēja pirkumu vēstures pareģot, ka tas ir stāvoklī. Rezultātā pastkastē nonāk atbilstošs reklāmas materiāls. Pirkums pēc pirkuma, sūtījums pēc sūtījuma un skolnieces tēvs zvana un lamājas, ka «te neviens nav stāvoklī, ko notiek, a?!». Izrādījās, ka ir gan…

2012. gadā datu kolekcionēšana primāri bija lojalitātes servisu prerogatīva. Mūsdienās moderno tārgetu rīcībā ir info par tavu (un tavu draugu) atrašanās vietu, aktivitātēm, soļiem, temperatūru un pulsu, auto braukšanas paradumiem, temperatūru mājās un no tā izsecināmo ciemiņu padarīšanu, elektrības patēriņu, utt. Šie ir pirmie, kas man ienāca prātā, bet pavisam smieklīgi niecīga daļiņa. Un feisbuks vai tiktoks ir datu piegādātājs. Tie tiek apkopoti un analizēti citur.

Mūsdienu metodes spēj paredzēt lietas, kuras vienkārši šķiet kosmoss. Garīgās veselības saasinājumus vēl pirms tie notiek, attiecību pasliktināšanus un ticamību, ka tās tiks pārtrauktas, aiziešanu no darba. Politisko nostāju un veidus, kā to mainīt ar minimālu piepūli.

Šobrīd modeļiem vajag aizvien mazāk informācijas, lai izdarītu precīzākus paredzējumus. Un tā, mani draugi, ir visbaisākā sadaļa.

Līdzīgi kā lielie valodu modeļi ir milzīgas izlikšanās mašīnas, kas mums šķita šokējoši neticamas un brīnumu pilnas, tāpat kaut kur servertelpu dzīlēs klusi savas stundas aizvada un gigavatus ēd līdzīga līmeņa modeļi, kuri to turētājiem dod pavisam konkrētu un milzīgu naudu. Tie tiek attīstīti, jo pretstatā čatdžīpītī un citiem, tiem ir pavisam konkrēts un ienesīgs mērķis.

2012. gadā tu varēji aizliegt savu datu izmantošanu šādiem nolūkiem. Mūsdienās tas vairs nav iespējams. Tev šķiet, ka dari visu — rūpīgi visur saķeksē privātuma iestatījumus, nekad nepiekrīti trešo pušu cepumiņiem. Ar to ir par maz.

Starp citu, modernie reklāmu tīkli nepiemeklē tev visnoderīgākās reklāmas. Pareizie termini ir «prognozēt reakciju» un «prognozēt uzvedību». Pielasīt šiem diviem atbilstošas reklāmas ir mazākais. Nedaudz jocīgi, bet ja tu daudz čīkstēsi par telefoniem, kas tevi noklausās, pilnīgi iespējams, ka tīkls tev rādīs vairāk reklāmu, kuras pastiprina tavu teoriju.

Vēl biežāk tas ir Bāders-Meinhofs vai tā dēvētā «biežuma ilūzija». Kolīdz tu nopērc jaunu auto, pamani biežāk tādus auto. Domājot par zāles pļāvējiem, tu pamani biežāk to reklāmas. Vai pat otrādāk. Vakar tu būtu ignorējis, bet šodien ir «ak, mani noklausās» diena.

PS Atvainojos par šādu low hanging fruit kā tēmu, bet nu — mans blogs, mani noteikumi :)