Tātad, ir 30. decembra nakts. Mēs ar Runčuku riktīgi sadzērušies un izdejojušies Dailes teātra Zsvētku ballē, peldam uz mājām. No takša izkāpām krustojumā, un tālāk ejam ar kājām (lai mazāk jāmaksā taxim). Ieejam kāpņutelpā. Runčuks iet augšā, a man jāapskatās, vai nav kād zsvētku apsveikumi. Un tad es ieraugu... bumbu!

Goč pendel bumbu. Tā stāv pirmajā stāvā, a mēs dzīvojam otrajā. Runčuks pilnīgā vienaldzībā pagājis tai bumbai garām un slēdz vaļā dzīvokļa durvis. Es viņam bļauju, lai nāk pastīties, a jams man atbild, ka pēdējais laiks man sākt mācīties nevis caurām dienām lūrēt Discovery. Tip, esot pārlūrējusies teļļuku, un tagad man visvisādi kaimiņu atkritumi izskatās pēc bumbām. A es toč zinu, ka tā ir bumba. Nu, viss kā pēc instrukcijas - divas kastītes, ar vadiņiem savienotas, lielākajai pa augšu tip skočs uzlīmēts. nu, bumba, kas bumba.

Es turpinu aurēt mīļajam, ka tā ir bumba. Viņš slinki nokāpa lejā, paskatījās, acu zīlītes palika kā pogas, saprata, laikam, un tad mēs izgājām ārā un zvanījām 112.

Tur tāda jaunkundzīte, savā mūžā bumbu neredzējuse, karoč neņēma par pilnu manu zvanu (par ko es, protams, pēc tam arī mentiem pastāstīju, un retoriski pajautāju - kam ta vispār tāds dienests, ja uz zvanu, kas atskan 4:18 vaše nikādas reakcijas).

Tad nu es uzbombardēju Falck'u, jo jamie sargā manu dzīvokli. Šie man saka, ka viņi ar bumbām nenodarbojas, tip, lai es zvanu mentenei, a es viņiem atbildu, ka nu nē, ieskrieties, jo, ja es viņiem maksāju 14 latus mēnesī, un netieku pie sava dzīvokļa otrajā stāvā, jo pirmajā ir bumba, tad tā ir arī viņu problēma.

I tut načalosj... 5 minūšu laikā mans klusais Ķengaraga pagalmiņš pārvērtās par kaut kādu tur bļin Ņujorku. Atbrauca trīs busiņi ar mentiem, divas pažarnieku mašīnas, divas reanimācijas mašīnas, Falcks arī. Un, tikai pateicoties viņiem jau tāda reakcija notikās (ķip, lietojiet Falck!). Nu un tad vēl mentu bobiks atbrauca un vēl tāda viena incanta mašīna - Glābšanas dienests. Laikam ka no 112, bet tādu vēl nekad nebij redzējuse. Menti iegāja iekšā, palūrēja uz bumbu un tad teica: “vizivaj, eta pi****; smahivajet na nastojašuju”. A mēs stāvam zem pretējās mājas podjezda jumtiņa un štukojam - ko ta, kad Runcis bija ieskrējis mājās, viņš pudeli nepaķēra, jo kaut kā sāka slāpt. It sevišķi, kad es, kā tipiska latvieš mantkārīg vecen, iedomājos, ka dzīvoklītis ta nav apdrošināts. Tad nodomāju, ka kā būs, tā būs, un, ka dzīvokļa apdrošināšana būs mans pirmais jaunā gada darbiņš.

Apkārt kāpņu telpai apvilka tādu koši dzeltenu banti, viss mirgoja uguņos, zašibis skats. Mēs tik skatījāmies un brīnījāmies. Nu tad menti nāca pie mums aprunāties un tā, vai mēs neir kaut ko redzējuši. A mēs niko nebijām redzējuši. Nu tad sākās mājas iedzīvotāju evakuācija. Hā! Es iepazinos ar saviem kaimiņiem :P

Tad ieradās Omega, manu Runčuku savāca uz mentu busiņu rakstīt protokolus, jo, ko tad es tur tāda jauna, tikla, godīga meitene darīšu ar mentiem; jo man jau tāpat skaidrs, ka pēc tam uz daproskiem būs jāiet. Nu, karoč, nav tā sieviešu ģēla, tāpēc aizsūtīju Runčuku.

Nu tad beigu galā, plkst. 5:20 mēs iegājām savā dzīvoklī. Negribējās vairāk ne dzert, neko. iekritām gultā un izrubījāmies. Bet manā kāpņutelpā vajadzētu ielikt slēpto kameryu - incanti izskatās, kad kaimiņi kā partizāni lavās iekšā podiņā, lūrot, vai kaut kur nestāv kāda bumbiņa!

Bet, kā teica mans tētis - tie slepkavnieki tādi nejauki maitas. Ja jau viņiem tie cilvēki no tā dzīvokļa traucēja, nu būtu paņēmuši un nošāvuši. Nē, šie ieliek radiovadāmu bumbu ar 400g trotila. Varēja takš uzspert mani nahuj gaisā. Un, kas pats bēdīgākais, ka zārciņš būtu jātur ciet, jo neviena bēru biroja speciālisti manu sejiņu nesavāktu :(

Skarbi...