Vakar tika aizsākta un šodien tika turpināta diskusija ar vienu gudru cilvēku par to, kas, kā un kāpēc iegādājas dažādus tīmekļa projektus.

Mans viedoklis ir nemainīgs. Neviens nepērk pašu projektu. Tiek pirkti lietotāji. Cilvēku, kuri tur apgrozās. Jo lielāka ir lietotāju bāze un jo vairāk informācijas par katru no tiem ir pieejama, iegādājoties projektu, jo labāk. It kā straigth-forward, ne?

Hell, no! Iekš mūsu necilās valstiņas pāris projekti, kuri tika pārpirkti/nopirkti, ir acīmredzami aizlaisti podā (no offence, CooLynX:), jo pircējs neapzinās, ka projekts ir arīdzan jāattīsta. Lietotāji “nāk un iet”. Ja projekts stāv uz vietas, tie tikai “iet”.

Piemēri? Publiski drīkstu izteikties tikai par vienu. Var jau taisnoties, ka tas bija sen un vairs nav taisnība, bet ASS, kurš savulaik bija bez šaubām viens no visapmeklētākajiem .lv Interneta projektiem, tagad dus dziļi, dziļi jūs jau zināt, kur.

Faktiski, esmu dzirdējis tēzes no daudziem šādiem potenciālajiem dažādu projektu pircējiem, no kurām var spriest, ka iegādāsimies projektu, un sāksim šiem lietotājiem sūtīt spamu. Nēnu, tas ir viens no veidiem, protams :) Bet, vai tiešām mums trūkst smadzeņu, lai pirms iegādes papētītu projekta iespējamo attīstības modeli, izejot no vēlmes nopelnīt? Lielākā daļa no šādiem attīstības plāniem un biznesa modeļiem pirkšanas/pārdošanas brīdī tiek uzrakstīti tikai, lai būtu. Pēcāk tie iegulst kādā zemā atvilknē pašā apakšā.

Neapšaubāmi, uz sitiena mūsu valstī par bagātu cilvēku (kompāniju) nekļūsi, izveidojot (iegādājoties) vienu, divus vai pat trīs projektus. Taču, prātīgi manipulējot ar šo projektu un, līdz ar to, arī ar tā lietotājiem, var panākt diezgan labus (viss ir relatīvs, protams) rezultātus.