Blehh
Es parasti daudz ko laižu gar ausīm, vai vienkārši noņurdu “tāda ir dzīve”, pat mēģinu saprast. Bet šis gadījums mani vienkārši atsēdināja. Pats nāku no daudzbērnu ģimenes (kura, gan, ļoti veiksmīgā kārtā, izstāvot vairākus gadus dzīvokļu rindā, tika pie četristabu mitekļa vēl krievu laikos, stāvējām rindā pie daudzbērnu ģimenēm domātā pārtikas veikala, iegādājāmies visu ko par taloniem, līdz ar ko slikti nedzīvojām, lai arī naudas praktiski nebija). Hrestomātisks piemērs mūslaiku Latvijas sociālās aprūpes sistēmai.
Starp citu. Ļoti bieži tiek uzdoti jautājumi mātēm - kāpēc tad nenācāt, nedarījāties, neņēmāties, bet gan risinājāt problēmu tikai sev pieejamajiem līdzekļiem? Tad, lūk, mīlīši. Lielākā daļa šādi dzīvojošo vairs netic nedz valstij, nedz kādam citam. Iestāties dzīvokļu rindā ir vēl pieņemami, jo tad vismaz pēc vairākiem gadiem bērniem būs kur dzīvot.
No otras puses nevaru nepiekrist varas puses argumentam par to, ka mātei jau nu būtu par saviem bērniem jācīnās mūžīgi mūžos. Bet tādas mātes, kuras spētu izturēt šādu absolūtu neieinteresētību no valsts puses, nemaz ij tik daudz nav. Neskatoties uz t.s. mātišķajiem instinktiem.
Un ko es tāds emocionāls esmu kļuvis pēdīgajā laikā?
bambaalis
2005. gada 14. aprīlī, plkst. 08:33
Latvija.
karlis
2005. gada 14. aprīlī, plkst. 09:12
briesmīgi, bet raksts tik virspusējs, ka vēmiens nāk. Lētas sensācijas uztaisīt ir viegli. Nopietnu žurnālistiku pavilkt ir krietni grūtāk, jo tad ir kaut ko jāsaprot arī no ekonomikas, likumdošanas un, galvenais, jāiegulda savs laiks, kuru citādi varētu tik lieliski tērēt jaunu sensāciju atrašanai...
Tāpat par parādien uz ielas sen vairs nevienu neliek, tur vajaga vismaz pusgadu nemaksāt. Un process nebūt nav vienkāršs, tā kā cilvēkam ir jābūt megakuslam, lai viņu tiešām uz ielas izliktu. Eh!
TrZ
2005. gada 14. aprīlī, plkst. 09:25
Un nevis valsts, bet pašvaldība - žurnālistiem būtu pēdējais laiks iemācīties nodalīt pārvaldes struktūras..
gg
2005. gada 14. aprīlī, plkst. 11:08
bāriņteisai gan arī fui, ka nav izsekojuši tiem bērniem līdzi. tiesa, ir sanācis reiz pavazāties līdzi mazgadīgo lietu inspektoriem reidā, nu nemaz nav tas tik viegli - izsekot šitiem visiem brīnumiem. turklāt, nu ko var visu uz valsti, pašvaldību, valdību un visādiem citādiem "tiem lielajiem" velt ? Teikumi "izlikta no pašvaldības sociālā dzīvokļa par nesamaksātiem parādiem" un "māte sociālo palīdzību nepieprasīja" ir gana izsmeļoši. Nu ko valsts var iesākt? Nu ko? Atņemt bērnus? Vai katram, kam vien iegribas, maksāt milzu pabalstus? Tipa mēs te daži lv strādāsim vaiga sviedros, a tie, kuri negribēs ne strādāt, ne smadzenes kustināt, tik saņems pabalstus un dzīvos laimīgi? Nu nē, pabalstiem ir jābūt minimāliem, tādiem, lai ir motivācija meklēt un atrast darbu. Un ko nozīmē "zaudējis ticību valstij"? Nu tā, piedodiet, jau ir diagnoze, ja nevar tik vien kā uz kādu no soc.dienestiem aiziet un painteresēties ko var, ko nevar. A var, cita starpā, dafiga. Valsts pie mums ir visai devīga, ja vien ir gribēšana un kaut cik galva uz pleciem.
brīvais viesis
2005. gada 14. aprīlī, plkst. 12:26
lāc, pats to family lnt ziņās redzēji? - šitos alkoholiķus un bērnu ražotājus kastrēt vaig.
pods
2005. gada 14. aprīlī, plkst. 14:07
laaciitim teevishkjas juutas kuusaa :)
.
2005. gada 14. aprīlī, plkst. 15:00
Lā, Tu esi kādreiz padomājis, kāpēc Tev katru dienu jābrauc 50km uz un no darba, kamēr kāds cits guļ dārza būdiņa, kasa savu kuli, un bļauj ka Valsts pa viņu nerūpējas?
Grinč
2005. gada 14. aprīlī, plkst. 17:02
hē, žurnālistu gandrīz nav, lielais vairums raksta pavirši, muld un pat melo... eh tiem, kas prasti pasaka - nu šitie jau guļ, kasa tur ko un lamā valsti ; nu ļoti silti iesaku atcerēties savus vārdus, kad (kaut tā negadītos) pats varēs tā pagulēt, kasīt ko gribas un lamāt ko sirds vēlas man vairs neiestāstīs ko citu , jo vienkārši zinu , ka reālaj dzīvē ir ļoti daudz un dažādu stāstu - arī bez variantiem...
tididi
2005. gada 14. aprīlī, plkst. 17:42
Hmm, valsts jau tāpēc ir, lai aizsargātus visus pilsoņus kopumā. Kādam iznāk būt produktīvākam, kādam mazāk, bet kopumā jau iegūst visi. Bomžus arī visus neiznīdēsi, jo dažam tas ir dzīvesveids. Bet šoreiz runa jau nav par vecākiem, bet gan tieši par nelaimīgajiem bērniem, kuri ir pelnījuši labākus apstākļus. Ja kādam nav nekādu emociju, tad lai padomā vismaz no racionālā viedokļa (nākotnes pelnītāji utt.) Bērnu jau tā ir par maz, un tas nav normāli, ka pat tos, kas jau ir, valsts izdzen dzīvot uz ielas.