Praids

Lielai daļai klātesošo ir skaidri zināma mana nostāja jautājumā par citādi seksuāli orientētajiem. Es gana pozitīvi skatījos uz aizgājušā gada praidu, bet, diemžēl, sabiedrības aktīvās daļas homofobija ņēma virsroku.

Man nav nekas pret gejiem un lezbietēm. In fact, man šie cilvēki (tie, kurus pazīstu) šķiet savā ziņā pat labāki un galvas tiesu augstāki par lielāko daļu heteroseksuāli orientēto. Vismaz viīn spēj novērtēt attiecībās arī cilvēcisko. Labi, tas tā.

Līdz šim biju domājis, ka geju/lezbiešu laulību legalizēšana un adopcijas pieļaušana liktu sabiedrībai un visai pasaulei spert soli pretim tolerancei un skaidrajam saprātam. Dotajā brīdī esmu mainījis savu viedokli.

Gribiet jūs to vai ne, bet agrāk vai vēlāk sabiedrība pieņems faktu, ka homoseksuālām attiecībām ir tiesības uz eksistenci. Agrāk vai vēlāk tāds attiecību modelis kļūst par pašsaprotamu un neizraisīs nekādus aizspriedumainus baiļu uzjundītus efektus. Vēsture ir lieciniece - sabiedrība pati no sevis ar laiku kļūst tolerantāka.

Un tad arī atļaujiet visas šīs lietas, emancipējiet šādus pārus, utt.

Pagaidām, diemžēl, nāksies iztikt ar to, kas ir. Un “praids” nebūs risinājums. Tas tikai izraisīs pretreakciju. Tā vietā, lai tērētu kā finanšu, tā emocionālos un citus resursus, rīkojot šo lielum lielā mērā negatīvu rezonansi radījušo pasākumu, varētu to visu investēt pilnīgi sakarīgās PR kampaņās. Ar vienu, diviem vai četriem “praidiem” nepanāksi to, ko var panākt ar labi izplānotu aģitācijas, infiltrācijas, reprezentācijas un visu citu -āciju kampāņām vairāku gadu garumā.

Žēl, ka to nav apjēguši mozaīkieši.

No otras puses, izveicot ekspresaptauju attiecīgo paziņu lokā, tika noskaidrots, ka viņiem tas praids - bijis, nebijis. Jūtas viņi labi, neviens viņus nežņaudz. Un nespēja likumīgi (lasīt - publiski) reģistrēt savas attiecības viņus netraucē mīlēt, dzīvot, strādāt un izklaidēties.