Šodien laacz.lv domeiniņam aprit ikurāt septiņi gadi. Vai arī ikurāt septiņi gadi un astoņpadsmit dienas. Atkarībā no tā, ko skaita. Mana virtuālā miga eksistē kopš 1996. gada un ir bijusi atrodama zem dažnedažādām adresēm.

Sāku visu to weba padarīšanu iekš vidusskolas - r1g.edu.lv/~kaspars. Kad aizdevos strādāt uz “Neatkarīgo rīta avīzi”, bija nra.lv/laacz. Kad pārmigrēju uz Valsts robežsardzi, varēju lielīties ar vienkāršu un viegli iegaumējamu lapas adresi: rs.gov.lv/~home/kasparsf.

Sķiet, 1998. gadā nokļuvu AssMasstera nagos un ieguvu ass.lv/laacz. Tad nu man bija pirksti vēdeklītī un šis tas ap kāju tinams. Līdz 2000. gadā uz savu dzimumdienu ieguvu laacz.lv.

Viena no versijām izskatījās šādi. Tad bija ne pārāk ilgs apnikums un radās antilā. Kurš pārveidojās iekš tā, ko tautā dēvēja par pumpaino meiteni, lai arī tā oriģināli bija puskaila meitene iz dubļiem.

Kreisajā pusē esošā jaunumu sadaļa 2002. gadā tika izcelta priekšplānā un kļuva par blogu, kurš izskatījās šādi. Vēlāk jau lapa kļuva par platekrāna un tajā pašā gadā parādījās komentāri.

Tad, tiesa, nebija ne mazākās nojausmas, ka tas tiek saukts par blogu. Nu, un sākās...

Atsevišķu komentāru prasa varenie SPP laiki. Tad bija vienkārši, jo biju viens no retajiem, kurš kaut ko rakstīja. Tad bez absolūti nekādas piepūles viss bija forši, un jaunības absolūtisma ietekmē saturs bija pavisam savādāks. Tad bija tusiņš. Kā virtuāls, tā reāls. Par tiem laikiem var teikt daudz ko. Bet galvenokārt - paldies. Paldies gan laikiem, gan tehniskajām iespējām. Un vislielākais paldiess dodās pie tālaika kolēģiem, draugiem un paziņām. Gan virtuāliem gan reāliem.

Tad izveidojās standarta blogveidīgs SPP, kurš vēlāk pārgāja uz Wordpresu un kļuva par to, kas redzams tagad.

Kādā no nākamajām jubilejām noorganizēšu retrospektīvu atskatu lapas vēsturē. Daudz kas ir noticis, daudz kas varēja notikt, daudz kas ir tā vērts, lai atcerētos vēlreiz.

Pie reizes, man šodien paliek 29. Līdz 30 viens mazs solītis. Vai man dieniņ...