Japāņi uz Venēru
Šonedēļ kļuvis skaidrs, ka mūsu ilgi mocīto satelītu Venta-1 laidīs "gaisā" nākamā gada otrajā ceturksnī. Un ir noticis vēl viens mazāk nozīmīgs notikums - Japāņi ir atpūtuši uz Zemi pirmās Venēras fotogrāfijas no savas zondes. Nav nekādas smukiņās, noteikti parasts AFP fotogrāfs labākas tur uz vietas uztaisītu. Tāpēc parunāsim mazliet par lidošanu ārpus atmosfēras "pa japāniski".
Tātad, 2010. gada maijā japāņi palaida savu aparātu vārdā Akatsuki (kas nozīmē "rītausma") virzienā uz Venēru. Ideāli apstākļi nodrošināja to, ka jau decembrī uzpariktei vajadzēja sabremzēties un nonākt skaistā un nedaudz eliptiskā orbītā ap Venēru. Nav jau tā, ka tur maz ir bijuši, bet Venēra ir ļoti tuvs un interesants izpētes objekts dēļ tā, ka principā ir liela siltumnīca.
Nu, re. Pienāk decembris, ieslēdzas orbitālās manevrēšanas dzinēji. Un, palaidņi tādi, izslēdzas pēc trīs minūtēm, kas ir precīzi deviņas minūtes par ātru. Kas jau bija sagaidāms, visa uzparikte aizlido garām Venērai tā tikai. Dzinējs arī īsti vairs nedarbojas. Tā kā varētu teikt, ka viss.
Bet vai tad japānis būs japānis, ja atmetīs ar roku?
Izrādās, ka ar notikušo sabremzēšanos viņiem pietika, lai Rītausma pēc pieciem gadiem atgrieztos pie Venēras. Tā kā aparāta darbības laiks bija paredzēts ap četriem gadiem, tas, protams, bija pēc iespējas jāizslēdz uz to laiku. Bet, kā jau noskaidrojām, svarīgie dzinēji īsti nedarbojas. Tika gan provēts tos ieslēgt, bet noskaidrojās, ka neko vairāk par 10% no savas nominālās jaudas viņi nepiedāvā.
Beigu beigās tika secināts, ka nāksies vien izmantot augstuma kontroles dzinējus. Tā kā tiem nav nepieciešams oksidētājs, tas tika izliets ārā. Lai gan mani pārsteidz tas, ka uz šitādas uzpariktes ir tāda iespēja - atbrīvoties no oksidētāja to neizlietojot. Rezultātā orbitālais aparāts tika atvieglināts par papildus 65 kilogramiem.
Gala rezultātā 2011. gadā tika veiktas pirmās trajektorijas korekcijas, kaudzīte šogad , līdz ar ko 7. novembrī mūsu neveiksmīgā ņindzja sabremzējās līdz galam un nonāca orbītā, kas pēc pēdējām korekcijām nākamgad iepriekš paredzēto 30 stundu vietā ilgs deviņas diennaktis. Ja plānots bija, ka orbītas attālumi no planētas būs no 300 līdz 80 tūkstošiem kilometru, tad tagad būs jāsamierinās ar 400 līdz 330 tūkstošiem kilometru.
Jāatzīst, ka japāņiem šī ir pirmā sekmīgā starpplanētu misija. Iepriekšējā (uz Marsu) neizdevās. Un Venēra pati par sevi man vienmēr ir šķitusi daudz interesantāka planēta nekā pārējās. Ja pareizi protu skaitīt, šī ir precīzi trīsdesmitā sekmīgā misija uz Venēru. Šķiet, ka pat Marsam nav lielāks skaits.
Japāņi arī malači, jo viņi pašreiz otro reizi lido uz asteroīdu, lai otro reizi uz tā nolaistos, otro reizi savāktu paraugus un otro sasodīto reizi atgrieztos ar tiem atpakaļ. Kopā ar Akatsuki viņi palaida vēl visādas štelles, no kurām viena bija IKAROS - pati pirmā (vis-vis-vis-pirmākā vispābā) kosmiskā figņa, kura kā galveno dzinējspēku izmanto saules vēju. Tiesa, tas tāds testiņš, jo faktiskais spiediens uz 196 m² buru ir 1,12 mikroņūtoni, aparāta masa ir 258 kg, kas rezultējas apmēram 0,0000004 m/s² "lielā" paātrinājumā.