Turpinām stāstu par šīs vasaras Anglijas ceļojumu. Atsvaidzināt atmiņu var pie ievada.

Rīgas lidosta mūs sagaidīja laicīgi. Lai kā mēs bijām centušies distributēt līdzivedamo starp diviem čemodāniem un divām rokas bagāžas somām, sverot un pārsverot uz mājās esošajiem svariem, rezultātā viens no abiem izvērtās par vienu kilogramu smagāks, nekā ieteicams. Apmulsumā un bēdās es neaizdomājos līdz acīmredzamajam vienkāršajam risinājumam - pārkraut lieko kilogramu kaut kur citur. Kas liegi pārvērtā desmit Ryanairam samaksātos latos. Otrā nopietnā pārmaksa.

Bērnu pārtikas burciņa (ja nu kas notiek) šķita gana aizdomīga, lai turpat izvandītu Ineses zaļo somu. Tiesa, viss notika ne tikai korekti, bet pat laipni no apkalpojošā personāla puses. Galu galā - saprotams, kāpēc tas bija jādara. Man gan atpakaļceļā ar šo pašu burciņu bija jautrāki piedzīvojumi :)

Sevišķi nestresojot, devāmies lejā. Līdz iekāpšanai ne pārāk daudz minūtes. Nokāpjot lejā nomināls bija pārsteigums, kad izdzirdējām, ka lidmašīna kavējas. Iekāpšana aizkavējās par pusstundu, savukārt izlidojām ar stundas nokavēšanos.

Brīdī, kad tika anonsēts, ka visiem nu jāpošās uz iekāpšanu, es, savā galvā izracis atmiņas, ka ar bērniem iekāpšana ir pirms standarta rindas, apjautājos iekšā laidējam - vai tā ir. Viņš, acīmredzami, nenoreaģēdams uz šādu bezkaunību, teica - jā, es varot stāties priority q rindā. Sacīts - darīts. Diezgan bezkaunīgi iestājos sākumā, kur bija gana daudz vietas, nevis rindas beigās. Kaut kā pat nesakaunējos, bet nu labi - nebija foršs gājiens. Sākumā mulsu, ka citi cītīgi rādīja savus priority boarding iegādi apliecinošos papīrus, bet mums iekāpšanas papīreļi normāli zilā (šķiet, ka tieši tādas arī bija) krāsā. Bet nekas - tikām un glauni apsēdāmies visi trīs blakus :)

Lidojums neko interesants nebija. Godīgi sakot, bijām paspējuši jau paredzēt visvisādas meitas reakcijas uz lidošanu, piekrāmējuši pilnu rokas bagāžu ar visuko, kas varētu palīdzēt (gūzma mantu, pārģērbjamu drēbju, utt). Bet nekas no tā nepieciešams nebija. Bērns sākumā pabrīnījās par troksni paceļoties, bet jau pēc īsa brīža bija apradis un tālākais jau neatšķīrās no brauciena autobusā. Ij sprādzējās klāt, kad vajag, ij uz labierīcībām gāja, kad vajadzēja (ūdens nolaišana bija otrs pārsteigums no diviem:), ij lellēm stāstīja, ka jāsprādzējas, ka pa lidmašīnu nedrīkst desot, utt. Pat nosēšanās neizraisīja nekādas emocijas. Dikti patika obzervēt Baltijas jūrā esošos mazos kuģīšus un sajūsminājās par Ērezunda tiltu un tā brāli - Lielās jostas tiltu (laikam tāpēc, ka es sajūsminājos:).

Dzirdēdas visas tās sliktākās atsauksmes par Stanstedu, biju sagatavojies uz kaut ko līdzīgu Dublinas lidostai (kas bija diezgan drausmīga) vai Frankfurt-Hahn tālajam galam (kas nebija labāks). Liels bija mans pārsteigums, ka lidosta patiesībā ir gigantiska. Diezgan liels gabals, ko iet no izkāpšanas līdz bagāžai, bet to atsver fakts, ka ierodoties tur, bagāžu vienkārši var nocelt no jau strādājošas lentas un ne uz ko nav jāgaida ;) Vēl mani izbrīnīja tas, ka ielidojot un izlidojot no Stanstedas, nebija robežkontroles. Tā bija izlidojot un ielidojot Rīgā.

Tālākais jau bija došanās uz autonomu. Auto rezervējām tāpat kā 2006. gada nogalē - iekš Europcar, izmantojot Auto Europe pakalpojumus. To bijām izdarījuši martā. Sākumā tika rezervēti aptuveni divdesmit lati, bet uz vietas samaksājām vēl nepilnus 300. Tas iekļāva sevī arī bērnu sēdeklīti un pilnu apdrošināšanu (drošs paliek nedrošs, tā teikt). Atotransportlīdzeklis, kuru bijām izvēlējušies, bija CCAN VW Golf 1.6 Automatic 5DR (or similar).

Mazliet maldīšanās pa lidostas takām un nonācām auto saņemšanas punktā. Apvaicājušies par virzienu, kurā mums jādodās, paķērām pirmo bērnu beņķīti, kurš izskatījās labi, un desojām aptuvenā virzienā. Es ar abiem čumodāniem draiski nesos pa priekšu, ar acīm meklēdams mazizmēru Audi. Jo tieši tādi četri OOOO gozējās uz izsniegtās atslēgas.

Kad nonācu līdz mūsu mašīnai, apstājos kā iemiets. Tas nu ne pa visam nebija 1.6 litru golfa klases auto. 2007. gada A4 2.0 TDI S-line (foto vēsturei). Un tas valstī ar otrādākiem ceļiem un stūrēm nepareizajā pusē.

Tiesa, šis nebūt nav pirmais tāds gadījums. Iepriekšminētajā Īrijas braucienā mēs bijām pasūtījuši līdzīgu 1.6 litru automātu. Ieguvām 2 litru Mondeo...

Beņķis, protams, mazliet nedarbojās - siksnas nevarēja pārregulēt. Nu nekas, to aši nomainījām. Sakrāvām čumodānos milzīgajā bagāžniekā, iekrāvām Amandu pakaļējā beņķī, izvilkām jau nepacietībā tvīkstošo Ivaru, iestatījām jau sagatavoto ceļu uz B&B.

Protams, sākumā jau bija stress. Pie kam, Ivars arī mazliet jaucās un nespēja atsekot mūsu kustības un ceļu savietojamību. Pagāja kāds brītiņš, kamēr tikām ārā no pārkinga, bet tālāk jau Ivars izveda bez nevienas aizķeršanās. Amanda diezgan uzreizi aizmiga, kas ļāva mums netraucētiem noducināt gana daudz kilometrus. Pa ceļam iebraucām lielceļa atpūtas vietā (tur tie tiek dēvēti par services) uz M3 pie Winchesteras, kuras operators bija Roadchef, lai kaut ko apēstu. Rezultātā iztērējām deviņpadsmit mārciņas (principā, nekas daudz un nekas garšīgs netika ēsts), izlocījām kājas, es pabaroju vēzīti un devāmies tālāk.

Tā kā skaidra nauda vienmēr noder, es apzināti centos visur maksāt ar karti. Jāsaka uzreiz, ka, atšķirībā no Īrijas, Anglijā karte nekur netika atteikta, kā arī nekādi kāzusi ar dubultām summas rezervēšanām nenotika.

Jāpiebilst, ka, ja jūs plānojat doties uz šo dabas parku (Ņūforestu), ņemiet vērā, ka tur visbiežāk ceļa malās tiešā braucošo automašīnu tuvumā būs obzervējami lieli un mazi zirgi (bilde), nereti viņi mierīgi kātos pa braucamo daļu (bilde), kā arī bez zirgiem var pagadīties arī ietiepīgāki dzīvnieki (bilde).

Diena vēl nebija sākusi uz vakaru iet, kad ieradāmies galapunktā - Wayside Cottage (bilde). Liels bija mūsu pārsteigums, ka pēc aptuvenās adreses Ivars mūs tur nogādāja principā ar daždesmit metru precizitāti.

Vienā vietā pēc trim dienām viņš gan mūs samulsināja, vienā elpas virzienā pasakot frāzi “Pēc simts metriem jūs esat sasniedzis galamērķi. Tad apgriezties, kad iespējams.” Tas gan bija mazliet pārplānots sākotnējais maršruts ar izvēlētu opciju braukt cauri kādai tajā sākotnēji neietilpstošai vietai.

Kamēr izpakojāmies, iepazināmies ar saimenieci, aprunājāmies, saorganizējāmies, bija jau principā vakariņu laiks, kas nozīmēja došanos uz miesta centru, apčolēt paēšanas izredzes.

Starp citu, istabiņa bija diezgan maza. Bērnam uz grīdas bija sakonfigurēta diezgan feina gulētava, numuriņš bija en suite. Pieraugiet, ka tais zemēs ļaudīm dušvietās ir ierasts elektriskais boileris, kurš ieslēdzams manuāli, kad nepieciešams siltais ūdens. Kā arī, izlietnēs karstais un aukstais ūdens parasti tiek piegādāts pa diviem attālināti novietotiem mazizmēra krāniem. Pa vienu aukstais, pa otru karstais. Kā dedukcija saka priekšā - to diktē draudzīgums attiecībā uz vidi. Ūdens pa priekšu ir jāiepilda izlietnē, tad krāni jāaizgriež, tad maksimāli optimāli jāpadara netīrs, un tad jāizlaiž ārā.

Pirmā vieta, kura iekrita acīs, bija The Burley Inn (bilde). Patīkama atmosfēra, Anglijas sajūta, garšīgs alus un laba ēdienu izvēle. Alus, kuru dzēru, bija netālās pilsētiņas Ringvudas alus darītavas brūvētais “Boondoggle”. Garšīgs, maita. Pie kam - mazgāzēts, kas nevarēja nepriecēt, salīdzinot ar mūsu bāleliņu ražojumiem.

Vakariņas, alus (saldajiem vietas neatlika) rezultējās ierakstījās 25 mārciņās. Bērnam atsevišķi neņēmām, bet gan piešķīrām katrs no sava šķīvja (visu porciju tāpat neapēstu, bet porcijas ta lielum lielas). Garšīgas lietas ar atsevišķi piegādātiem kartupeļiem un svaigiem vai vārītiem dārzeņiem. Starp citu, lai nenāktos sarkt un bālēt, lielā daļā krogu tai reģionā (šķiet, arī Londonā bija kas līdzīgs) pasūtīšanas kārtība ir sekojoša. No sākuma jūs atrodat galdiņu. Izdomājat, ko ēdīsiet. Iegaumējat galdiņa numuru (tas ir parasti labi saskatāms). Un dodaties pie bāra pasūtīt. Turpat uz reizi arī samaksājiet.

Pēc tam, pirms doties mājās, izgājām mazu līkumu pa teritoriju, noskaidrojot, ka tur pat ir briežu dārzs, kurā patiešām ir brieži un citi zvēri (bilde). Diena bija noslēgusies.

Visu anglijas vizītes laiku, Amanda tika gulēt (ne pārāk par to bēdādamās) ap vieniem pēc Latvijas laika. Tas nozīmēja diezan grūšu mošanos no rīta, kad jāceļās bija septiņos vai astoņos, lai paspētu apdarīt procedūras, paēst brokastis un izlemt - kurp doties.