Šoreiz manu blogu kā platformu ļaušu izmantot Krogzemju Mikum, plašāk pazīstamam kā 19. gadsimta latviešu dzejniekam, pedagogam un publicistam, mūsu atmodas ruporam - Auseklim. Par idejas iedīgli pateicība pienākas abras komentāram.

Kā jau allaž, vārdi ir pievienoti lielajai vārdadienu, vārdu dienu, krustāmo vārdu vācelītei.

Bet tagad lai runā dižgars!

Ja kādam ārzemniekam mūsu dienās, pēc beigta sprediķa, gadītos nonākt latviešu baznīcā, kur tas dzirdētu pieminam uzsaucamo un krustāmo vārdus, tad tam gribot negribot būtu jādomā, ka mūsu tēvijā vairs nedzīvo neviena latvieša, bet ka visa šī zeme ciltām sugām pārvācota. Tas pie viena krustījāmā dzirdētu: Bartholomāus, Vilhelm, Florentin, Johaimes, pie otrā: Loise, Helēna, Zophie, Carolina u.t.t. Pie uzsaucamiem: Fridrich, Ernst Zutis ar Emilie, Dorothea Piparing u.t.t., u.t.t..

Priekš gadu desmitiem tikai dzirdēja: Bērtuli, Viļumu, Plorantinu, Jāni un Līžu, Lieni, Sapu, Karliņu; tad vēl Pidriķi, Ernestu, Mīliņu, Dārtu u.t.t., u.t.t. Toreiz nedrikstēja pieņemt tīrus, svešus vārdus, tautu un kārtu šķirtības labad. Tikai kādas muižas — "jumpravas" un „špīsmanes" aplaimoja kādas zemnieku meitenes ar kādām aubītēm un tīriem svešiem vārdiem, kuri, pēc baznīcas, mājā pārnākdami, tūliņ tērpās prastākos ļaužu uzvalkos, un bija līdzīgi citiem sērdieņiem. Latvietis visus šos, no grieķu, latiņu, ebreju, vācu u.c. valodas tapinātos krustāmos vārdus pārgrozījis pēc savas gaumas un sava valodas gara, caur ko tie pa lielākai daļai gluži pazaudējuši pirmajo veidu, kā augšā minētie vārdi rāda. Viss tas pierāda, cik tādi sveši vārdi mūsu valodas dabai pretim, un cik pretdabīgi ir tērpties svešām spalvām.

Citam svešam vārdam norauta galva, citam aste; cits kā nabags sarauts kopām; un tādi ir krustāmie vārdi, kurus mūsējie mēdz dot saviem mīļotiem bērniem, savai dārgākai mantai. Nožēlojama ākstīšanās. Bet kā viņa gan nākusi pie mums?

Kā zināms, kristīgas ticības patiesība pirmos dīgļus ņēma starp grieķiem un romniekiem, caur kuriem tās ari tika izpaustas citās malās. Grieķi un romnieki toreiz ari bija tie vienīgie civilizācijas jeb izglītības nesēji. Visas tautas, kas kurmēr jau bija odušas viņu kultūras gaisu, dzinās visu darīt tā, kā grieķi un romnieki, augstāka viņi nekā nezināja: šās valodas runāt, un pat savu vārdu no tām patapināt, varēja derēt tik par godu.

Tāda pērtiķiska ārpuses spīduma iegūšana gan parādās pie visām tautām, kuras patlaban grib sadraudzēties ar kultūru; bet viņa ari atstāj smieklīgas pēdas pēc sevis. Šāda atliciņa ir ari krustāmie vārdi, kas caur vācu misionāriem ienesti ir pie mums. Lai nu kā kurai tautai tie piederas, bet latvietim gan nē; to rāda jau tā augstāk minētā vārdu samaitāšana.

Latviešiem dot pašu vārdus jau agrāk mēģināja Biezbārdis, R. L. B. Zinību komisija, Kronvaldis u.c. Šo domu (ideju) daudzējādā ziņā par pareizu atzīdami, mēģinājām to tuvāk izstrādāt. Mēs atstājām krustāmo vārdu rubrikā tik tos (līdz 40), kas patiesi ļaudīs lietājami; visus citus mainījām, gan caur saviem atvasinājumiem, gan it īpaši caur senu vēsturīgu varoņu un mitoloģisku darītāju nosaukumiem u.t.t. Tam ļoti viltos, kas domātu, ka to darot, būtu aizkārts kāds svētums. Tie tapinātie nosaukumi, kas atrodas vecos kalendāros, ir gandrīz visi cēlušies priekškristīgos laikos, tie ir ņemti no seno tautu dažādiem mitoloģiskiem dievekļiem u.t.t. Latviskus vārdus ņemdami, tik to esam darījuši, ka svešu, nesaprotamu vārdu vietā esam ņēmuši pašu vārdus. Un ja daži no pašu vārdiem, kas ņemti iz vēstures un teiksmu valsts, skanētu svešādi, tad tas vienīgi liecina, ka laiki un vēsturiski apstākļi spējuši tautu atsvešināt no tēvu tēvu citkārt cienītiem mitoloģiskiem un vēsturīgiem vārdiem.

Protams, mēs ne vienam negribam uzspiest ne viena, ne otra vārda, un atļaujam ari pusmācītām freilenēm „izdomāt skaistus (!) vārdus priekš radinieku bērniem". Mums atkal liels prieks ziņojot, ka jau sāk ieviesties ari latviski krustāmi vārdi, kuri ir apskatāmi ar to elles mašīnu teitan.

--

Viss gandrīz vārds vārdā pārrakstīts no šīs grāmatas :)