Veicu nelielu eksperimentu. Pavadīju kādu brīdi, lai ļautu izpētīt čatdžipitī savējo blogu un rakstības stilu. Tad aicināju uzrakstīt par pāris lietām it kā to darītu es. Nebija slikti, bet ar sevi kaut kā neasociēju. Lai gan nav noslēpums, ka lasot piecus gadus senus ierakstus, nereti neticās, ka esmu autors :D

Sūds ar viņu. Izdomāju nelielus eksperimentus. Tur var iet dziļāk, pielabot, komentēt, izdomāt asprātīgākus autorus. Stili rada noskaņu, bet nebūt ne autentiskuma vai ticamības sajūtu. Pārsteidza tas, ka katram no tekstiem piemīt kaut kas, kas raksturo pašu tā hipotētisko autoru.

Nedaudz skumja ir tā doma, ka ar nelieliem labojumiem šis varētu būt ticams autordarbs. Ja tev ir sava versija kaut kam, iemet komentāros.

Klau, čatdžipitī, a vari Vecā Stendera stilā par bailēm no algoritma?

Algorītmja

Manī mīt neliels drebēklis pret to, ko ļaudis mūsdienās sauc par “algorītmu” — tādu neredzamu rēķinātāju, kas, cilvēka prātu nesaprazdams, tomēr visu zina, ko tas acīm ir apraudzījis.

Šis rēķinātājs sociālo pulcēšanās vietnēs — gluži kā čakls kalps, kurš, nezinādams, ko kungs patiesi vēlas, tomēr nepaguris cenšas — man mēdz piedāvāt to, ko pats neesmu lūdzis. Viena ziņkārīga acs novēršanās, un nu jau nedēļu garumā saņemu barību, kas reiz bijusi tikai kā retums manā dzīvē. Vai tas bij tamborēšanas rullītis? Skatīts no gala līdz galam, taču ne tādēļ, ka mani tamborējums saista — vienkārši, biju noskaņots tādai dīvainībai.

Bet ai, cik naski šis algorītms metas pie darba! Re, tūliņ pilns ekrāns ar līdzīgām bildēm un kustīgām gleznām. Neapjēdz tas, ka cilvēks reizēm tikai aiz garlaicības noskatās kādu svešumu. Neredz tas, ka sirds man vairāk tiecas uz adīkliem, nevis tamborējumiem.

Ir ļaudis, kas, būdami piesardzīgi, glabā piecus dažādus lodziņus — katram garastāvoklim savu. Citi, spēcīgāki pēc prāta, neskatās nemaz. Taču vairums, līdzīgi kā es, nemaz neaizdomājas, ka šis rēķinātājs mums baro ne to, kas prātu ceļ, bet to, kas viegli aprijams un nekādi neliek domāt.

Un tas, ļaudis mīļie, ir bīstami. Jo kā tad lai cilvēks izaug gudrs un stalts, ja viņu dienu no dienas baro ar to, kas tikai mutē kūst, bet dvēselei spēku nedod?

— vecs skolmeistars

OK. Nav baisi autentiski, bet uz to pusi. Bet Kārļa Ulmaņa versija par manu radio ierakstu bija… wow :)

Latvju cilvēks, kas seko laikmeta garam un meklē zināšanas ārpus savas ikdienas darba un rūpju lauka, nu var pievērsties arī tālam un plašam — balsīm, kas nāk no svešām zemēm, dažādām tautām un pasaules malām.

Ir tāda ierīce — Radio dārzs. Tur, skatoties uz zemeslodi, ikviens var piespiest punktu jebkurā vietā — un dzirdēt, ko runā, ko dzied, kādu mūziku spēlē svešu zemju ļaudis. Ne tikai lielās pilsētās, bet arī sīkos nostūros. Tas vairo zināšanu apvārsni, stiprina izpratni par pasaules dažādību un dod cilvēkam garīgu bagātību.

Savukārt lapa Radio ir sveša valsts piedāvā skaņu ierakstus no tautām un zemēm, kuras mūsu ausīm bieži nav pierastas. Senas kasetes, balsis no ielām, tirgiem un lauku ceļiem — tas viss ļauj izjust, cik plaša un daudzveidīga ir pasaule, kurā dzīvojam.

Latvju cilvēks nedrīkst kļūt par vienas straumes klausītāju vien. Viņam jādzird arī tas, ko saka citi. Tas paplašina redzesloku, nostiprina mūsu pašu kultūras apziņu un ļauj saprast, ka arī mēs esam balsis šajā pasaulē — skaidras, godīgas un ar saturu.

Klausies pasaulē. Bet turi sevī Latviju.

Vai arī par datu rezerves kopiju veidošanu Endzelīna gaumē.

Par rezerves kopijām un to lietderību, izklāstīts pēc datoru mācības jaunākajām atziņām

Šai rakstā gribu norādīt uz kādu svarīgu darbību datorlietošanā — datu saglabāšanu ārpus parastās lietošanas vietas, jeb, kā to mēdz saukt, rezerves kopēšanu.

Šim nolūkam lietoju rīku, vārdā restic, kas ir pēc būtības — datora lietojamrīks, ļaujot cilvēkam radīt datu atkārtojumus jeb kopijas, lai saglabātu tos pret nejaušiem bojājumiem, dzēšanu vai ļauna nolūka darbībām. Šāds rīks darbojas tā, ka izpēta lietotāja datus un, gudri rēķinot, saglabā tikai to, kas jauns vai mainīts. Tādā kārtā netiek lieki aizņemta vieta, bet tiek nodrošināta pilnīga atjaunošanas iespēja.

Svarīgi ir piezīmēt, ka rezerves kopiju veidošanai jābūt paredzētai un atkārtojamai darbībai, nevis vienreizīgam brīnumam. Cilvēks, kas to veic, dara gudri, jo dati ir jaunā laikmeta manta, un mantu sargāt prasa prātu un priekšzināšanas.

Vēl piebilstams, ka restic strādā ar šifrēšanu — tas nozīmē, ka arī tad, ja kāds svešs šīs kopijas iegūst, viņš tās nesapratīs, ja nebūs atslēgas. Tātad — drošība arī šai ziņā ir padomāta.

Neaizmirsīsim, ka tehniskos vārdus mēs varam un vajag arī latviskot, lai valoda kļūtu bagātāka un skaidrāka. “Rezerves kopija” ir labs piemērs, un to vajadzētu lietot, nevis angļu “backup”.

Tātad: cilvēks, kas grib saglabāt savus darbus, rakstus, attēlus un citas digitālas vērtības, lai neciestu no to zuduma, izmanto restic vai kādu citu tamlīdzīgu rīku, un dara to pārdomāti, droši un atkārtoti. Tas ir ne tikai prātīgi, bet arī valsts un valodas cienīgi.

— Prof. J. Endzelīns, valodnieks un digitālu paradumu skaidrotājs pēc mūsdienu prasībām

Un tad man iestājās bezmaksas plāna ierobežojumi. Un labi vien ir.