Par zemu, zemu, zemu tev, Saule 

Saule: "Acīs skumjas, tāds bēdīgs tu Izliecies, bet es pamanu Nespēks svešus mūs padara Kāpēc tā, kāpēc tas jādara? Tikai tu varbūt jā varbūt ne vienīgais Tiki mīlēts tiki pabeigts skaists Kāpēc tu neļauj mani sev iemīlēt Kāpēc tu gribi beigas sēt?" Es?: "Izmīlēts izvarots mazliet nomiris Lecis augstu un sāpīgi nokritis Devu roku tam daiļajam eņģelim Cerēju ka tas beidzot ir noticis Kliedziens truls nedzirdams sāpīgs pārlieku Sirds slīkst alū bet dvēsele uzpīpē Mīla palika kaut kur tur mākoņos Bail ka projām tā noteikti aizlidos Tumšāk gaismā tā sagraiza dvēseles Ar tevi neviens vairs nespēlē paslēpes Prom no eņģeļa rokas vairs neturās Spārni mitri no manējām asarām Kur ir dievs, kur ir TU kur ir dzīvesprieks To vairs nekad to vairāk man nesasniegt Kroplas kājas es mirstu es neceļos Neatzīt ka es nemīlai padevos!"